Iedvesmo sievietes būt drosmīgām savā izvēlē

Ventspils reisā Ginta ir jau gandrīz 20 gadus, un šo gadu laikā sevi pierādījusi ne tikai kā zinošu un atbildīgu savas jomas profesionāli, bet arī kā sirsnīgu un atsaucīgu kolēģi.

Ko jums personīgi nozīmē saņemtā balva?

– Atklāti sakot, man šī balva bija pārsteigums, jo es par to pat nenojautu. Mani balvai pieteica darba devējs – Ventspils reiss, un arī biedrība Sieviete transportā, ar kuru sadarbojos iniciatīvā, kas vērsta uz sieviešu iesaisti darbam autobusu vadītāju profesijā.

Kā zināms, Latvijā jau ilgstoši trūkst autobusu vadītāju – tā ir problēma, ar ko saskaras ne tikai Ventspils reiss, bet arī daudzi citi pārvadātāji visā valstī. Saistībā ar to man ir bijusi iespēja prezentēt Ventspils reisu Satiksmes ministrijā, kā arī līdzdarboties darba grupā, kurā tika analizēti un izvērtēti risinājumi darbaspēka krīzes mazināšanai.

Starp iespējamiem risinājumiem tika izskatīti arī priekšlikumi attiecībā uz normatīvo aktu grozījumiem – piemēram, pārskatīt prasības D kategorijas vadītāja apliecības iegūšanai. Iespējams, nākotnē varētu atteikties no šobrīd obligātās C kategorijas iegūšanas kā starpposma. Šādas izmaiņas varētu paplašināt to cilvēku loku, kas apsver iespēju kļūt par autobusu vadītājiem, tostarp arī starp sievietēm.

Mūsdienās sieviete pie autobusa stūres vairs nav retums.

– Jā! Ventspils reisā šobrīd strādā 12 autobusu vadītājas, un es apbrīnoju katru no viņām. To viņām esmu teikusi ne reizi vien.

Tā patiešām ir, ka agrāk redzēt sievieti pie mikriņa stūres bija kaut kas neierasts un daudziem raisīja izbrīnu, nemaz nerunājot par lielajiem autobusiem. Es uzskatu, ka mēs vairs nedzīvojam laikā, kad auto vadīšanas prasmes būtu jāvērtē pēc dzimuma. Mūsdienās viss ir tik ļoti gājis uz priekšu, un ļoti priecājos, ka arī šis stereotips par sievieti pie stūres pamazām tiek lauzts. Mūsu kolēģes ir lielisks piemērs tam, ka šis darbs nav saistīts ar dzimumu, – viņas to dara tikpat profesionāli un apzinīgi kā jebkurš vīrietis, un dažbrīd pat vēl labāk.

Kādi uzlabojumi, jūsuprāt, būtu nepieciešami, lai vairāk sieviešu izvēlētos darbu transporta nozarē?

– Man šķiet, ka nu jau sievietes ir atvērušās darbam šajā nozarē. Piemēram, pagājušajā mēnesī darbam Ventspils reisā pieteicās četras sievietes, kuras jau brauc reisos.

Jāsaka, ka arī savā ikdienā aizvien biežāk sievietes redzu pie dažādu lielāku un mazāku busiņu stūres. Vairs jau nav tā, ka, ja sieviete, tad tikai maza mašīna. Nē! Arī sievietes var un grib braukt ar lielām automašīnām.

Kā jūs pati nokļuvāt Ventspils reisā?

– Es nāku no privātā sektora – toreiz darbojos skaistumkopšanas nozarē, vadīju savu skaistumkopšanas salonu. Darbu Ventspils reisā sāku kā sekretāre, paralēli pildot arī personāldaļas vadītājas pienākumus. Vēlāk uzņēmumā tika pieņemts lēmums ieviest integrētās vadības sistēmu, un es uzņēmos šo izaicinājumu. Šādas tādas iestrādes jau bija, taču lielākais darba apjoms stāvēja priekšā.

Vienmēr esmu teikusi, ka uzņēmuma panākumi nekad nav viena cilvēka nopelns. Tā ir visas komandas uzvara. Kā ķēde, kurā katrs posms ir svarīgs. Un cik labi, ka komandā katrs cilvēks viens otru spēj papildināt, arī pamanīt un saredzēt, ko vēl varam uzlabot.

Jāpiemin, ka tobrīd paralēli darbam arī studēju maģistrantūrā kvalitātes vadību.

Drosmīgs solis karjerā – no skaistumkopšanas uz transporta nozari, no sava uzņēmuma vadīšanas līdz darbam pašvaldības uzņēmumā.

– Jā, tā sanāca! Mans tētis visu savu mūžu strādājis par šoferi, braucot tālos reisus ar smago automašīnu, un bērnībā šad tad man bija iespēja braukt viņam līdzi.

Interesants bija arī mans ceļš līdz autovadītāja apliecībai. Toreiz mācījos vidusskolā, un kādu dienu, atnākot mājās, tētis man prasīja, vai es esmu pieteikusies autoskolā. Atbildēju, ka nē, jo uzskatīju, ka man tiesības nav vajadzīgas. Priekš kam tās? Nē! Man nevajag! Es nebraukšu! Uz ko tētis atbildēja, ka viņam ir vienalga, vai es kādreiz braukšu vai ne, bet tiesībām ir jābūt, kaut vai stāvēs sekcijā. Tagad es nevarētu iedomāties savu dzīvi bez mašīnas. Kaut arī esmu sportiska un daudz kustos, man vajag tos četrus riteņus (smejas).

Ar ko ir saistīta jūsu darba ikdiena?

– Kā personāldaļas vadītājai pamatā mans darbs ir saistīts ar cilvēkiem – plānot un organizēt darbinieku pieņemšanu darbā, nodrošināt visas ar personālu saistītās dokumentācijas sagatavošanu, organizēt un veikt darba vides iekšējo uzraudzību, dažādu problēmu novēršanu un to savlaicīgu risināšanu, kas saistīta ar darbinieku drošību, veselību un labbūtību darbā.

Kā jums šķiet, vai mūsdienās ir izzudusi robeža starp tā sauktajām vīriešu un sieviešu profesijām?

– Man gribētos teikt, ka jā, bet tajā pašā laikā diemžēl jāatzīst, ka joprojām pastāv sava veida nevienlīdzība. Neraugoties uz to, ka atšķirības ir kļuvušas mazāk izteiktas, vīriešiem bieži vien joprojām ir zināmas priekšrocības, piemēram, lielāks atalgojums par līdzvērtīgu darbu, ko veic sieviete. Tāpat sievietei joprojām ir grūtāk sevi pierādīt tā dēvētajās vīrišķīgajās profesijās. Prasības pret sievietēm bieži vien ir augstākas, un šādā situācijā vīriešiem objektīvi ir vieglāk. Taču, kaut arī dzimumu līdztiesības jautājumi mūsu sabiedrībā vēl nav pilnībā atrisināti, progress ir ievērojams.

Kāpēc jums ir svarīgi iestāties par līdztiesību, par darba un ģimenes līdzsvarošanu?

– Autobusu vadītājiem ir maiņu darbs. Starp viņiem ir šoferi, kuriem mājās ir mazi bērni. Tāpat mūsu kolektīvā ir kolēģi, kuri ir pāri – vīrs ar sievu. Tāpēc man šķiet ļoti svarīgi strādāt pie tā, lai darba grafiks būtu pēc iespējas elastīgs. Lai pāriem būtu iespēja doties atvaļinājumā kopā, lai brīvdienās būtu iespēja vairāk pabūt kopā ar bērniem, lai sievietēm ar maziem bērniem nav tik daudz agro rītu… Man ļoti gribas, lai cilvēki savā darbavietā izjūt atbalstošu un saprotošu attieksmi.

Kā jūs raksturotu sadarbību ar kolēģiem?

– Es daru savu darbu, mani kolēģi – savu, un mēs esam prasīgi gan pret sevi, gan viens pret otru. Kaut arī kolēģi ir mainījušies, šo gadu laikā esam ļoti labi sastrādājušies, un mums ir izveidojusies tiešām laba komanda. 

Kā gūstat līdzsvaru starp darbu un personīgo dzīvi?

– Man ir daudz hobiju, arī tādi, ar kuriem nodarbojos pusprofesionālā līmenī. Es jau kopš bērnības nodarbojos ar sportu, ar to mani iepazīstināja vecāki: mamma bija sporta skolotāja, tētis jaunībā bija motosportists. Jau astoņus gadus aktīvi pievēršos vieglatlētikai. Tagad mana distance ir 800 metru skriešana.

2024. gadā Eiropas čempionātā vieglatlētikā vecmeistariem telpās Polijā ieguvu 2. vietu, un pagājušajā gadā laboju Latvijas rekordu 800 metru distancē sievietēm 50+ vecuma grupā. Manā kontā ir arī trīs maratoni ar labu rezultātu amatieru līmenī.

Es trenējos ar mērķi, man ir svarīgi iet uz savu rezultātu. Piedalīties tikai piedalīšanās pēc nav par mani.

Sporta vide mani ļoti iedvesmo, jo tajā ir pozitīvi, motivēti cilvēki. Arī mana meita ir sportiste, un arī no viņas daudz iedvesmojos.

Manuprāt, Ventspilī ir ļoti labas sporta bāzes un iespējas – vai tā būtu skriešana, riteņbraukšana, vai jebkura cita aktivitāte. Esmu lepna, ka dzīvoju Ventspilī, man šeit tiešām ļoti patīk.

Uz Ventspili pārcēlos pirms 30 gadiem. Es esmu uzaugusi Saldus novadā, Nīgrandē, nāku no lauku vides. Manai vecmammai bija sava saimniecība, un toreiz laukos vēl pastāvēja kolhozi. Vasarās nevarējām gurķoties, bija jāstrādā. Ravēju bietes, vācu sienu. No mums, bērniem, tika prasīts, un darbs bija jāizdara. Atmiņā spilgti palicis kāds 1. septembris, kad, atnākot no skolas, tētis teica: «Šodien ejam vākt kartupeļus!» Nekādas svinēšanas. Bija jāiet un jāstrādā, izvēles nebija.

Bērnībā iemācītā disciplīna man ir ļoti palīdzējusi. Liela nozīme manā ikdienā ir sportam, tas ļoti palīdz atslēgties pēc darba. Arī vakar noskrēju astoņu kilometru krosiņu, un pēc tam bija tik laba sajūta. Nākamajā dienā uz darbu varu doties ar jaunu enerģiju un jauniem spēkiem.

Man ir arī suns – Kavaliera Kinga Čarlza spaniels, vārdā Ela. Mans suns ir sertificēts darbam kanisterapijā. Kanisterapijas pamatuzdevums ir uzlabot cilvēka fiziskās, sociālās, emocionālās un kognitīvās funkcijas. Mēs kopīgi dodamies uz nodarbībām gan pie bērniem, gan pieaugušajiem, kuriem ir vajadzīgs šāda veida atbalsts. 

Kā vērtējat sabiedrības gaidas no sievietēm? Būt priekšzīmīgām mammām un labām sievām, veiksmīgām profesionālajā jomā, vienlaikus arī pašrealizēties, attīstīties, vienmēr labi izskatīties…

– Kad biju jaunāka, man bieži bija vēlme būt perfektai – būt visiem priekšā, izdarīt visu pareizi. Taču ar gadiem esmu sapratusi, ka tas nav ne iespējams, ne arī vajadzīgs. Es vairs nemēģinu būt visiem laba un ērta. Ir pat labi laiku pa laikam būt nepareizai. Tas palīdz saglabāt līdzsvaru un pasargāt sevi no izdegšanas.

Man ir savas intereses un nodarbošanās, un, jā, ir vakari, kad pēc darba es negatavoju vakariņas, jo vienkārši nav laika vai spēka. Kādam tas varbūt var šķist nepieņemami, bet, manā skatījumā, rūpes par ģimeni nav tikai sievietes atbildība. Es uzskatu, ka arī ģimenē ir jāvalda līdztiesībai – arī vīrietis var pagatavot ēst, uzkopt māju vai izdarīt jebkuru citu darbu.

Ko jūs gribētu novēlēt sievietēm, kuras vēl tikai meklē savu vietu vīriešu dominētajās nozarēs?

– Es gribētu novēlēt sievietēm – un arī sev – būt drosmīgākām, apņēmīgākām un vairāk domāt par sevi, pat ja kādam tas varētu šķist nepareizi. Visticamāk, nevienam dzīves beigās negribētos nožēlot iespējas, kas tā arī palikušas neizmantotas. Protams, ir jādomā par ģimeni, par bērniem, bet tajā visā nedrīkstam aizmirst arī par sevi.

Es ticu, ka visi cilvēki – gan sievietes, gan vīrieši – ir pelnījuši, lai viņus mīl vienkārši par to, kas viņi ir. Nevienam nav jābūt vienmēr stipram, pareizam un visu varošam. Kaut kad tas salauž… Katram ir tiesības kādreiz būt arī vājam, un tas nav nekas nosodāms, tas ir cilvēciski.

Komandu veido spēcīgi cilvēki

PSIA Ventspils reiss valdes priekšsēdētājs Arturs Lieģis

– Ginta ir kā uzņēmuma universālais karavīrs – daudzpusīga, zinoša un vienmēr gatava iesaistīties svarīgos uzņēmuma darbības procesos. Viņas zināšanu un pieredzes apjoms ir patiešām liels, un es to ļoti augstu novērtēju. 2008. gadā, kad Ventspils reisā ieviesām integrēto kvalitātes vadības sistēmu atbilstoši trīs Eiropas Savienības ISO standartiem, tas bija nozīmīgs pavērsiens uzņēmuma attīstībā. Kopš tā laika esam kļuvuši pieejamāki un tuvāki saviem pasažieriem, attīstījuši pakalpojumu kvalitāti un nostiprinājuši savu pozīciju kā drošākais pasažieru pārvadātājs Latvijā. Mūs novērtē arī ārpus nozares – Ilgtspējas indeksa nominācijas, Ģimenei draudzīga komersanta atzinība, kā arī Labākā darba devēja Kurzemē tituls ir tikai daži piemēri. Gintas ieguldījums šajos sasniegumos vienmēr ir bijis būtisks.

Kad pieņemam darbā autobusu vadītājus, tostarp arī sievietes, vienmēr uzsveru, ka šis darbs nav viegls. Cik man zināms, lielākajai daļai, ja ne pat visām mūsu autobusu vadītājām, patīk braukt, un tas vien jau ir puse panākumu – mīlēt to, ko dari. Ne mazāk svarīgas ir arī saskarsmes prasmes, jo autobusa vadītājs nav tikai transportlīdzekļa vadītājs. Vienmēr esmu uzsvēris, ka viņš ir kā kuģa kapteinis. Pasažieru pārvadāšana ir liela atbildība.