Ceļā uz sapņiem bailes jāatstāj aiz muguras

Nesen, vēl pašā eksāmenu karstumā, uz sarunu aicinājām Alekseju Masaiti, jaunieti, kurš ir aktīvs savā skolā, sportā un sabiedriskajā dzīvē. Viņš ir Ventspils Jauniešu domes priekšsēdētājs un var lepoties ar titulu Gada jaunietis 2025.

Kā tu sevi raksturotu dažos vārdos?

– Es teiktu, ka esmu jaunietis, kurš grib šajā dzīvē sasniegt kaut ko vairāk, neskatoties uz grūtībām un problēmām, kas varētu stāties ceļā.

Vai tavu mērķtiecību ir veidojusi ģimene?

– Ģimenei tajā noteikti ir bijusi liela nozīme. Vecāki mani vienmēr ir ļoti atbalstījuši un iedrošinājuši. Viņi ir palīdzējuši it visā, tajā skaitā arī stiprinājuši manu vēlmi tiekties uz saviem mērķiem.

Šogad mani panākumi tika novērtēti ar titulu Gada jaunietis 2025, bet, lai tiktu līdz šai balvai, esmu darījis un ieguldījis ļoti daudz.

Cik bērni ģimenē esat?

– Mēs esam trīs. Es esmu vidējais bērns. Man ir vecāka māsa un jaunāks brālis.

Kāds bija eksāmenu laiks?

– Ļoti saspringts, jo papildus visam man vēl bija arī treniņi, strādāju pie sava projekta Junior Achievement Latvia Līderu programmā, kā arī turpināju aktīvi darboties Ventspils Jauniešu domē. Tāds īsts pārbaudījumu laiks. Gandrīz vai piespiedu kārtā varēju trenēt prasmi plānot savu laiku un izvirzīt prioritātes.

Matemātikā un angļu valodā kārtoju padziļinātos eksāmenus. Grūtības pakāpe starp optimālo un augstāko līmeni diezgan atšķiras, bet man šķiet, ka tiem, kas iet uz stundām un gatavojas eksāmeniem, angļu valodu vajadzēja nolikt. Matemātikas augstākā līmeņa eksāmens gan bija sarežģīts. Savukārt latviešu valodā kārtoju optimālā līmeņa eksāmenu, un, manā skatījumā, tas bija atbilstošs tam, kādām zināšanām vajadzētu būt.

Kā tu atradi savu ceļu aktīvā jaunieša dzīvē?

– Man šķiet, ka jau kopš diezgan agra vecuma manī vienmēr ir bijusi iniciatīva kaut ko darīt. Līdz kādai 7. klasei ļoti daudz lasīju grāmatas – fantastiku, drāmas, romānus. Lasīju arī par vēsturi, kas mani ļoti interesē joprojām. Atceros, ka, lasot grāmatas, ne reizi vien pie sevis biju nobrīnījies, ko tik cilvēks spēj izdarīt un sasniegt.

Tagad vairāk skatos un klausos intervijas. Man patīk dzīvas sarunas ar cilvēkiem.

Sākot darīt kaut ko jaunu un nezināmu, sākumā vienmēr ir bail – kādam vairāk, kādam mazāk –, un tas ir normāli. Mēs visi kādreiz caur to ejam, bet sanāks tikai tad, ja spēsim pārkāpt savām bailēm un darīsim. Turklāt, darot aizvien vairāk un vairāk, kaut kad sāk arī izdoties un rodas patika, kas ir kā dzinulis turpināt.

10. klasē tiku uzņemts 1. ģimnāzijas skolēnu parlamentā, kas ir diezgan nozīmīgs atskaites punkts. 11. klasē kā sporta ministrs daudz iesaistījos skolas sporta dzīvē. Šis gads, 12. klase, savā ziņā bija pārmaiņu laiks. Es saprotu, ka ar savu sporta veidu – smaiļošanu – nevarēšu sev nodrošināt tādu nākotni, kādu es to gribu, tāpēc tā vietā vairāk sāku iesaistīties dažādos projektos. Es zinu, ka varu sasniegt ne tikai ar fizisko, bet arī ar savu intelektuālo spēku.

Kādas pārmaiņas tu gribētu sagaidīt Ventspils jauniešu kopienā?

– Ventspilī ir ļoti daudz talantīgu un radošu jauniešu, bet, man šķiet, daudzi baidās darīt un parādīt sevi, jo – ja nu neizdosies… Es ceru, ka jaunieši uzdrošināsies vairāk riskēt, jo tad neizdošanās ir tikai puse no iespējas, bet, ja paliec malā, tad simtprocentīgi nekā nebūs. Daudzi tā dēļ neļauj sev atvērties, kaut arī, esot vieni paši, prot ļoti skaisti zīmēt, dejot, dziedāt. Ļoti daudz ko.

Vai tas varētu nozīmēt, ka jauniešiem trūkst atbalsta?

– Varbūt, bet ne tik daudz no pieaugušajiem, kā no vienaudžiem. Es domāju, ka ļoti daudz varētu panākt, ja jaunieši cits pret citu būtu atbalstošāki, jo tas jau ir tas spēks, ka tu neesi viens. Tajā pašā laikā ne visi var būt aktīvi un ne visiem to arī vajag. Es uzskatu, ka katram ir jāatrod tā lieta, kas viņam patīk, kur viņš grib sevi redzēt. Jāuzliek lielais mērķis un tad ar maziem soļiem pakāpienu pa pakāpienam jāiet uz to. Nekas jau nenotiek uzreiz.

Vai piekrīti, ka skolēni savā starpā mēdz būt diezgan nežēlīgi?

– Grūti spriest. Man šķiet, ka katrā skolā ir citādāk. Es nāku no 2. vidusskolas, kas, manā skatījumā, ir ļoti laba un spēcīga skola, bet, pārnākot uz 1. ģimnāziju, sapratu, ka šeit mani vienaudži ir motivētāki. Protams, ne visi, bet vairums gan. Jaunieši cits citam kaut kā pavelkas līdzi.

Cik liela nozīme tavā dzīvē ir sportam?

– Sports ir daļa manas dzīves, un esmu pārliecināts, ka tā būs arī turpmāk, tikai, iespējams, citādākā mērā.

Piecu gadu vecumā sāku nodarboties ar peldēšanu, taču vietu trūkuma dēļ netiku uzņemts sporta skolā, tāpēc nācās meklēt jaunu nodarbošanos. Tā kā peldēšanā man bija diezgan labi panākumi un, galvenais, man tas arī ļoti patika, tētis ierosināja, lai sāku nodarboties ar smaiļošanu. Atceros, ka pats sākums bija diezgan grūts. Patika un vēlāk arī panākumi nāca caur lielu piepūli, regulāriem treniņiem un savā ziņā ar caur piespiešanos. Es esmu pārliecināts, ka sportā tikpat svarīga kā fiziskā sagatavotība ir arī emocionālā noturība un disciplinētība.

2018. gadā kopā ar Gustavu Tīrmani dabūjām 2. vietu Sudraba airos Limbažos, par ko daudzi tobrīd bija pārsteigti – ka arī mēs, ventspilnieki, varam, jo citi sporta klubi vienmēr bijuši mums priekšā. Runājot par starptautiskām sacensībām, mums ir diezgan grūti konkurēt ar dienvidu valstīm, jo, ja pie mums airēšanas sezona ir no marta līdz oktobrim–novembrim, tad viņi uz ūdens var trenēties visu gadu.

Šis ir mans pēdējais gads airēšanā, vairs arī ne tik nopietns kā iepriekšējie. Tagad mana prioritāte ir zināšanas un pieredze, kas man būs vajadzīgas nākotnē. Taču, neskatoties uz to, es joprojām trenējos un piedalos sacensībās.

Kādi ir tavi plāni attiecībā uz studijām?

– Es vēlos studēt ārpus Latvijas, bet ne tāpēc, ka Latvijā būtu sliktāks izglītības līmenis kā citur. Nē, noteikti ne. Es gribu jaunu izaicinājumu, gribu padzīvot pavisam citā vidē, redzēt un piedzīvot. Es to saredzu kā izaugsmes iespēju ne tikai izglītības ziņā. Vienmēr biju gribējis piedalīties Erasmus pieredzes apmaiņas braucienos, bet nekad tā arī nesanāca, jo šie braucieni pārsvarā notika treniņu sezonā.

Mans sapnis ir tikt uzņemtam Lucernas Universitātē Šveicē. Vēlos studēt uzņēmējdarbības vadību tūrismā.

Kur tu sevi redzi pēc kāda ilgāka laika – varbūt 5, 10 vai 15 gadiem?

– Ceru, ka pēc pieciem gadiem varētu būt pabeigtas bakalaura studijas. Es gribētu būt kaut kur Eiropas dienvidos. Mani ļoti piesaista Spānija, Portugāle, Grieķija, Itālija. Tās valstis, kurās ir ļoti attīstīts arī tūrisms. Man patīk dienvidnieku tautas. Ar kādu enerģiju cilvēku dzīvo. Ja paskatāmies uz skandināviem, viņi pēc savas būtības ir vairāk noslēgti, varbūt arī nedaudz skarbāki, atturīgāki. Daudz citādāki nekā dienvidnieki.

Vai tas nozīmē, ka īsti neredzi sevi dzīvojam Latvijā?

– Es gribētu kādu daļu no savas dzīves ceļot, redzēt un pieredzēt pasauli. Mani ļoti interesē arī Amerika, Āzija. Kādreiz gribētos aizceļot arī uz Āfriku. Iespējams, Latvijā varētu atgriezties kaut kad vēlāk. Man ļoti patīk Latvija, šīs ir manas mājas, un tā tas būs vienmēr, lai kur arī es būtu. Man šķiet, ka mājas ir tā vieta, kur vienmēr gribas atgriezties. Bet tajā pašā laikā pasaule ir plaša un interesanta, un es to gribu pieredzēt.

Ja tev būtu iespēja aprunāties ar pilnīgi jebkuru cilvēku pasaulē, arī tiem, kuru vairs nav starp mums, kurš tas būtu un ko tu viņam gribētu pavaicāt?

– Labs jautājums, jo patiesībā ir tik ļoti daudz cilvēku, ar kuriem es gribētu parunāties, īpaši ar lielajām vēstures personībām. Esmu sapratis, ka līdz ar vēsturi kaut kādā ziņā mani interesē arī filozofija, un ja vien man būtu iespēja aprunāties ar Aristoteli… Pajautāt, kā sevi attīstīt līdz tik fundamentālai domāšanai, kāda bija viņam. Ar Bonapartu es gribētu aprunāties par varu un valdīšanu. Kā viņš savā salīdzinoši jaunajā vecumā varēja valdīt pār tik lielām impērijām. Šie ir tik vareni cilvēki! Viņu prasmes dažbrīd šķiet prātam neaptveramas.

Ir jūtama tava interese par vēsturi.

– Jā! Tas manī laikam ir no tēta, viņš ir ļoti zinošs vēsturē. Tieši no tēta daudz ko esmu uzzinājis par vēsturi, kas mani ir ieinteresējis arī pašam lasīt un meklēt.

Ko tu ieteiktu jauniešiem, kuri vēlas redzēt pārmaiņas sabiedrībā vai savā pilsētā?

– Ja gribi kaut ko mainīt, tad pašam ir jāiesaistās – tāda ir mana pārliecība. Nepietiek ar to, ka es pasaku – man šis nepatīk. Tad kaut kas ir jāpiedāvā vietā. Nekas jau nemainīsies no tā, ja tikai sūdzēsimies. Ir jāuzņemas iniciatīva un jādara. Tas, protams, nav tik vienkārši, bet – kā citādāk.