Ar abu Ventspils grāmatu autori, ilggadējo pilsētas domes deputāti un muzeja galveno krājuma glabātāju, vēsturnieci Ingrīdu Štrumfu tiekamies jūnija vidū. Viņa ir piesātināta un burbuļojoša kā strautiņš, tieša, paskarba un tomēr – bezgala sirsnīga. Mūsu saruna manī dzīvo un bango, kamēr var tapt uzrakstīta.
Zināšanas palīdz vai traucē?
– Filmas nav iespējams skatīties. Un vecumā paliek niķīgs un nīgrs. Kad es skatos par pirmo Latvijas laiku un ieraugu, ka nav nagi lakoti tā, kā vajag, tad es palieku dusmīga. Jūs saprotiet, tas ir tik elementāri! Lakoja tikai daļu starp nagu un ienadzīti!
Tāda bija mode?!
– Jā! Mans dēls ņemas ar bruņinieku lietām, dažu labu filmu par vikingiem viņš nevar noskatīties. Viņš brēc uzreiz jau pie pirmajiem kadriem. Savā ziņā tas mazina baudu, ko var saņemt.
Vai pēdējos gados ir kas no mākslas, kas tiešām ir uzrunājis?
– Ir viss kas, par ko es priecājos. Taču mana kopējā atziņa ir, ka visās jomās, arī literatūrā un mākslā, valda milzu pārprodukcija. Visos žanros. Pārprodukcija un konkurence rada tieksmi uz šķietamu oriģinalitāti. Patlaban, piemēram, literatūrā un filmās modē ir viendzimuma attiecību padarīšanas un sekss pastiprināti – krimiķos pat tas ienāk iekšā. Par viendzimuma attiecībām nerunāt nemaz bija muļķīgi, bet tagad visu to pārspīlēt arī ir muļķīgi. Citās jomās, piemēram, reklāmā, iegulda milzu naudu, bet zinātni atstāj novārtā. Es domāju, ka sabiedrības izglītotības līmenis ir stipri vājš. Tas mani sāpina un uztrauc, domājot ne tik vien teorētiski, bet arī pašai par saviem bērniem un mazbērniem. Ir bijuši pētījumi par sabiedrības māņticības pakāpi. Latvijas iedzīvotāji, izrādās, ir vieni no māņticīgākajiem cilvēkiem Eiropā. Vai tas nav sāpīgi? Māņticība ir tumsonība. Ticēšana nav zināšana.
Latviskajā dzīvesziņā mītiskā pasaule ir ļoti dzīva.
– Tā tāda ir jebkurai tautai. Latvieši šajā ziņā to bija vairāk saglabājuši, dzīvodami vācu paspārnē līdz pat 19. gadsimtam, tāpēc šī mītiskā pasaule samērā neskarta nonāca līdz tiem laikiem, kad tā strauji sāka tapt fiksēta.
Tad man jājautā, kas, jūsuprāt, ir māņticība!
– Tā ir akla ticēšana visādiem pieņēmumiem, nepārbaudot to atbilstību loģikai un dabas likumiem. Zvejnieki, piemēram, visu savu zivju noķeršanas mācēšanu balstīja paaudzēs krātos praktiskos novērojumos un to sekmīgi izmantoja. Tikai tagad ir citādāk, kad ir visādas aparatūras. Māņticība ir, ka tev jāiet atpakaļ, ja melns kaķis aizskrien ceļam priekšā. Vai arī, ka dzeguze var aizkūkot, ja tev nauda nav ķešā, ka var nokūkot, cik gadu tev jādzīvo. Visādi ekstrasensi, visādi zīlnieki, astroloģija – to es saucu par traka truša murgiem. Tur nav nekā no zinātnes un zinātnes principiem.
Raganām un ekstrasensiem neticat nemaz?
– Nē, absolūti nē! Tas taču ir, lai ķertu muļķus uz mušpapīra! Vai tad jūs nu vēl neesat kā žurnāliste to sapratusi! Visā šajā garajā strīpā, kurā ir visi tie, kas ar to nodarbojas, vienā galā ir tie, kas ir uz šizo pusi, kuri paši tam tic. Tie spēj citus pārliecināt, jo paši tic. Un otrā galā ir aukstasinīgi blēži, kas izmanto cilvēku muļķību. Un pa vidam pašmāju zinātnieki – pēdiņās. Vakardienas pažarnieki, šodien inku kalendāra pētnieki.
Kas jums kā vēsturniecei ir sakāms tēmā mīlestība?
– Mīlestība? Vai dieniņ! Mīlestības ir ļoti dažādas. Brīnišķīgas atmiņas visam mūžam ir bērnu bērnības laiks. Kā es atceros to lielo puiku, kas man te tagad pa māju staigā! Skatos bildītes... tas ir brīnišķīgs laiks! Pēc tam jau izaug un aiziet katrs savus ceļus. Mātes tāpat pavada visu mūžu rūpēs par saviem bērniem, bet bērnībā... tu kūsti aiz mīlestības pilnīgi... Tādas jušanas pārdzīvot!
Vai pati sevi atceraties maziņu?
– Es atceros varbūt kādā piecu gadu vecumā. Kara laikā iznāca tā, ka mana māte ar trim bērniem palika Dobeles apkārtnē. 1944. gada vasarā tēvs mūs no Rīgas bija aizvedis tur, nevis, kā parasti, uz Ventspili. Viņš baidījās, ka te būs bombardēšanas. Tēvam vecāki te dzīvoja, Lielā prospekta un Katoļu ielas stūris ir vecs Štrumfu stūris. Es uzaugu bez tēva, es neatceros, ka es būtu viņu redzējusi. Bet, kad es iedomājos par tēvu, man ir tādas atmiņas, kas vēl ir no vācu laikiem līdz 1944. gada vasarai... Tēvs nāk mājā, un tad ir tas lidojiens gaisā. Kā viņš mani uzmet un saķer. Tas lidojums, tas man... Varbūt tas regulāri atkārtojās, varbūt tas bija tikai vienu reizi, bet to es atceros. Un tad ir laiki Dobelē, kad mums pāri pāriet vācu armija atkāpdamās un Sarkanā armija uzbrukdama. Tēvs ir palicis Ventspilī un spiests aizbraukt, jo te viņu arī sāk ķerstīt. Tā tā ģimene izšķiras. Pēc tam mans tēvs ar mammu sarakstījās vairākus gadu desmitus, kad pēc Staļina nāves varēja sākt sarakstīties. Tēva vietā ir vēstules tikai. Un mēs bijām apģērbti tēva sūtītos apģērbos un apavos.
No kurienes viņš sūtīja?
– No Amerikas. Viņš aizbrauca uz Vāciju, bija bēgļu nometnēs un pēc tam aizbrauca uz Ameriku. Atpakaļ viņš nebrauca, protams. Tikai sarakstīšanās bija. Katru nedēļu milzīgi garās vēstules. Mēs lasījām viņa vēstules, un viņš lasīja par mūsu dzīvi. Tā notika ģimenes dzīve.
Tā bija tolaik iespējamā mīlestība 20 gadu garumā – vēstulēs.
– Jā, nu visvisādi. Redz, neviens tādu romānu nav uzrakstījis, kad patiesā laulība ilgst 10 gadus un pēc tam šīs attiecības caur vēstulēm ilgst vēl 30 gadus. Mani vecāki apprecējās, man liekas, 1934. gadā, pēc diviem gadiem piedzima mans brālis, 1939. gadā – es, 1944. gadā – māsa. Pēc Staļina nāves viņi sāka sarakstīties un turpināja līdz 1981. gadam, kad tēvs nomira.
Tad 1944. gadā jūsu mamma palika ar mazulīti un diviem drusku lielākiem bērniem!
– Četri mēneši. Māsai bija četri mēneši. Mhm, zīdainis. Mammas tēva māsa no Vidzemes atbrauca palīgā. Tēvs man ir no Ventspils, viņam ir kurši un lībieši senčos. Māte man nāk no Rīgas. Viņu Ventspilī daudzi cilvēki pazina, jo viņa ilgus gadus strādāja grāmatnīcā. Viņai nebija ne piliena latviešu asiņu! Viņa faktiski bija Rīgas vāciete. No viņas mātes puses – vācieši un poļi, bet viņas tēva Eduarda Jansona, kas vēlāk bija Kara muzeja pārzinis, senči ienāca Latvijā no Vidzemes guberņas igauņu daļas – viņš bija Roņu salas zviedru un igauņu pēctecis!
Profesiju izvēlējāties vectēva ietekmē?
– Daļēji jā. Es gan no sākuma aizgāju uz filologiem. Mācījos filologos vienu gadu. Tas bija 1957. gads (iedomājaties, kas tas par senumu!), un bija jāmācās par latviešu padomju folkloru. Es to galīgi nespēju, tāpēc es no turienes lēnām izzudu. Tad es iestājos vēsturniekos, jau saprazdama, kāda tipa vēsture man būs jāmācās, bet mani senā vēsture interesēja vairāk.
Ģimenē nebija jautājums, vai var atļauties izskolot bērnus?
– Padomju laikā, ja mācījās kārtīgi, ja dabūja stipendiju, bērnu izskolot bija daudz lētāk nekā tagad. Daudz lētāk un iespējamāk. Un vēl jau bija tas, ka tēvs sūtīja paciņas no ārzemēm, tur varēja šo to uzsist gaisā.
Arī pašai nebija šaubu, ka jāiet studēt? Negribējāt, piemēram, veikalā tikt, ātrāk savu
rubli nopelnīt?
– Nē, nē, nē. Tas nebija. Manī bija prasība pēc izglītības.
Kā jūs kļuvāt par Ventspils galveno vēsturnieci?
– Ha, ha, ha. Kad mana mamma palika viena pati ar trim bērniem, tad viņa atbrauca uz šo pilsētu, kur šinī mājiņā dzīvoja viņas vīra vecāki. Te bija istaba, tur, kur koridors, bija virtuve, un tur bija vēl viena istaba. Tāda bija šī mājiņa. Vienā istabā dzīvoja vecais opis un oma. Manā Ventspils grāmatā ir par viņiem stāstījums: Ventspils zvejnieks un zvejniece. Tie ir viņi. Vispārināti, protams. No tā laika es esmu ventspilniece. No Ventspils es aizgāju mācīties, un Ventspilī es atkal atgriezos. Pēc universitātes beigšanas 1961. gadā mani norīkoja uz skolu. Es strādāju Pļavas skolā pāris gadus. 1968. gadā man vecākais dēls piedzima, pēc gada es sāku strādāt muzejā. Tolaik direktore bija mana kādreizējā kursabiedrene, un viņa mani pa varam aicināja, lai es eju uz muzeju strādāt. Man ne domas nebija, ka es tur visu mūžu pavadīšu kā iesīkstējusi veca mēbele. Tā pamazām tas viss mani paņēma. Muzejā strādāt, tā tomēr ir diezgan specifiska darīšana. Katrā vietā vēsture ir citāda, ir jāzina lokālā vēsture.
Vai tā var teikt, ka abas Ventspils grāmatas ir jūsu mūža darbs?
– Vispār tur ir sapilināts, jā, tur ir sapilināts. Pagāja kādi 20 – 30 gadi, un tad es sāku saprast, ka man veidojas priekšstats par šīs pilsētas vēsturi. Neviens man tādas grāmatas nelika rakstīt. Man tās radās no tā, ka es staigāju apkārt, daudz lasīdama lekcijas. Mani daudz aicināja uz skolām. Tā pamazām, runājot un runājot, un runājot, padomju laikā kļūstot arvien vieglprātīgākai savos izteikumos, un cenšoties klausītāju interesi saglabāt... Pēc tam jau šajos jaunajos laikos, kad var runāt to, ko domā, un nav par neko vairs jāuztraucas, man izveidojās tas stiliņš un tas apjoms, kādā es par šīs pilsētas vēsturi spēju runāt un runāju. Un tad es sāku konstatēt, ka, ja pirms tam man Ventspils vēsture sastāvēja no kaudzē sabērtiem gabaliņiem, tad nu man tie sāka apvienoties un veidot panorāmu. Jebkurš jauns fakts, kuru es uzzināju, paklausīgi iegūlās vajadzīgajā vietā. Priekš tā savi 20 – 30 gadi bija vajadzīgi. Es nezinu, citam varbūt ietu ātrāk.
Mazulīte Ingrīda.
Ar brāli un tēti.
Skolas gados.
Ap 1956. gadu, kad sākās sarakstes ar tēvu ASV.
Studiju gados- arheoloģiskajos izrakumos.
Ingrīda Štrumfa - skolotāja.
Vecāki - kopā un laimīgi.
Komentāri (1)
Lielā prospekta un Katoļu ielas stūris-vai par to adresi laiku pa laikam neparādās negatīvas atsauksmes dēļ mūžīgi rejošiem suņiem,kuri mēdzot arī izlauzties aiz žoga?