Neapzinās radiācijas nopietnību

Daiki Horiguči apmeklēja mūsu pilsētu, lai piedalītos I Starptautiskajā jauno lingvistu konferencē, kuru organizēja Ventspils Augstskola. Izmantojot gadījumu,Ventas Balss iztaujāja jauno zinātnieku par notikušo traģēdiju un cilvēku noskaņu. Sarunas brīdī šķita, ka visi smagie pārbaudījumi Japānai jau ir aiz muguras, taču naktī uz trešdienu Honsju salas austrumu piekrasti satricināja jaunas piecas balles pēc Rihtera skalas spēcīgas zemestrīces, bet radiācijas līmenis jūras ūdenī AESFukusima apkārtnē paaugstinājies tūkstoškārt.

Kā jums radās interese par latviešu valodu?

- Kad es vēl mācījos skolā, man gadījās izlasīt Baltijas valstu tūrisma ceļvedi, kurā atradu informāciju par kādu Rīgas skolu, kurā bērni kā pirmo svešvalodu apgūst japāņu valodu. Biju patīkami pārsteigts, ka tik tālu no Japānas kāds interesējas par mūsu valsti un apgūst mūsu valodu. Es aizrakstīju šai skolai, lai pavaicātu, kāpēc Latvijas bērni apgūst tieši japāņu valodu, un uz manu vēstuli atbildēja latviešu zēns, kurš ļoti labi rakstīja japāņu valodā. Mums sākās sarakste, un es pakāpeniski sāku interesēties par Latviju, latviešu valodu.

Šobrīd visa pasaule runā par Japānas traģēdiju. Kā tā iespaidojusi jūsu dzīvi?

– Japānas vēsturē šī diena, 11. marts, paliks kā milzīga nelaime. Visvairāk mani nošokēja tas, ka zinātnieki pat teorētiski nespēja paredzēt tik spēcīgu zemestrīci un tās radītos cunami viļņus. Esmu sapratis, ka dzīvē var notikt jebkas, un pat speciālisti ne vienmēr var par to brīdināt.

Japāņi kārtējo reizi pārliecinājās, ka cilvēki ir bezspēcīgi dabas priekšā. Zemestrīce un cunami skāruši gandrīz ceturtdaļu no mūsu valsts. Es pat neminēšu bojāgājušos un bezvēsts pazudušos, to precīzs skaits joprojām nav zināms, un japāņi izsaka līdzjūtību bojāgājušo tuviniekiem. Tie cilvēki, kuriem izdevies izglābties, saņēmuši psiholoģisku traumu.

Interviju pilnībā lasiet ceturtdienas laikrakstā Ventas Balss!