Mēs tikāmies martā...

Tas bija gandrīz dienesta romāns – abi satikās un viens otrā ieskatījās, strādājot ostā, apsardzes daļā, kur arī pagājis viņu aktīvā darba mūžs. Mirdza dzimusi Piltenē, bet kopš mazotnes dzīvojusi Ventspilī, savukārt rīdzinieks Pēteris šurp pārcēlies no Rīgas pēc dienesta armijā. Kas piesaistījis vienu pie otra? Pēc pārdomu brīža abi vienojas, ka galvenā laikam bijusi attieksme pret darbu.

«Viņa bija tāda kārtīga meitene,» atceras Pēteris, kuram tolaik bija 31. «Arī viņš bija ļoti strādīgs,» piemetina Mirdza (toreiz 19 gadu jauna). Sākumā bija regulāri kino apmeklējumi, kas noslēdzās ar sarakstīšanos zagsā – par lepnām kāzām nebija ko domāt, līgava pat nešuva baltu kleitu, jo ienākumi bija mazi, jaunie mitinājās īrētā dzīvoklītī. Tā pa īstam, no sirds, ar radiem un draugiem esot atzīmējuši sudrabkāzas.

Vēlāk, jautāti, kas bijis viņu ilgās kopdzīves pamats, Mirdza un Pēteris saka – strādīgums. «Visu esam paši savām rokām godīgi sagādājuši.» Strādājuši arī pēc aiziešanas pelnītā atpūtā. «Ja nav ko darīt, taisām dzīvoklī remontu,» pajoko kundze. Tā kā viens no viņas vaļaspriekiem ir puķes, bet pašiem dārziņa vairs nav, viņa kopj istabas puķes, no pavasara līdz rudenim smaržīgais košums priecē uz balkona, savas rokas un sirdi viņa pieliek, arī palīdzot kopt dēla Anda ģimenes dārziņu un viņa vadīto brīvdabas muzeju.

Savukārt Pēteris daudz lasa, Ventas Balss viņu pastkastītē ir kopš 60. gadiem, paskatoties arī televizoru, kas jaunībā reti sanācis. Stāstot par kopā pavadītajiem gadiem, pāris atzīstas, ka iztikuši bez strīdiem – sīkas ķildas par niekiem neesot ko pieminēt. «Galvenais – visu uzreiz pārrunāt. Nevajag, kā dažkārt jaunie – uzreiz skriet prom,» savā pieredzē dalās Mirdza.

Dūdiņi allaž bijuši ļoti sabiedriski. Ilgu laiku abi bijuši ievēlēti par tiesas piesēdētājiem. Viņiem ir daudz draugu, savulaik dziedājuši korī Kaiva, tagad darbojas pensionāru biedrībā Liedags. Kad privatizēti dzīvokļi, Mirdza uzņēmusies mājas vecākās pienākumus, ko nesen nodevusi jaunākās rokās. Jubilāri ir lieli optimisti – grūti bijis kara laikā un pēc tam, ne mazāk viegli kopdzīves sākumā, tādēļ šodienas krīzi viņi nepārdzīvo, katrā laikā var atrast kaut ko labu. Ir prieks par dēla ģimeni, par mazbērniem Kristapu un Kristīni – puisis studē fizmatos, mazmeita šogad beigs vidusskolu. Labi, ka veselība vēl turas. Bet jaukākais, kas var būt, – 50 gadu nodzīvoti kopā ar īsto cilvēku.