Lembergs: sāpīgi apzināties, cik maz laika veltīju ģimenei

Tā kā turpināja strādāt arī cietumā, viņš pārzina visu, kas noticis pilsētā, valstī un pasaulē šā gada laikā. Ventas Balss aprunājās ar Aivaru Lembergu pēc atbrīvošanas no cietuma.

Kā jūs jūtaties?

– Jāārstējas. Negribu daudz izvērsties par slikto, taču priekšā patiešām intensīva, ilgstoša un saprātīga ārstēšanās. Mierinu sevi ar to, ka Osvencima ieslodzītie bija sliktākā stāvoklī nekā es. Varu apsveikt sevi ar to, ka nedzīvoju fašistiskajā Vācijā un Staļina režīma Padomju Savienībā, jo pēc Gulaga, domāju, mans stāvoklis būtu daudz bēdīgāks. Tādēļ priecājos par to progresu, kas pa šiem gadiem sasniegts Latvijā, salīdzinot ar Staļina Gulagu un Hitlera Osvencimu.

Humora izjūtu nezaudējat nekādos apstākļos!

– Kas man cits atliek? Iedomājies, dzīvo 21. gadsimtā un tev nesniedz nekādu medicīnisko palīdzību, kas ir jāsniedz pēc likuma! Un tu neko nevari padarīt! Tas ir tas pats, kas suni pielikt pie ķēdes un pakļaut nāvei, jo pats vainīgs!

Vai tiešām neviens par to neatbildēs?

– Es jau iesniedzu tiesā prasību kompensācijas saņemšanai par to, ka manai veselībai tika nodarīts kaitējums pēc pārslimota kovida. Man samaksāja 20 eiro, lai es veiktu balstvakcīnu, taču pašu vakcīnu nenodrošināja, lai gan pats biju gatavs samaksāt par to pat vairāk! Domāju, otra tāda gadījuma pasaulē nav. Mans gadījums ir unikāls. Tāpat iesniedzu tiesā prasību par to, ka man neārstēja muguru un noveda mani līdz invaliditātei, un par to, ka ilgstoši neļāva operēt vēdera trūci par manu paša naudu. Turklāt man bija nozīmējums, kuru biju saņēmis vēl pirms nokļūšanas cietumā, apskatei pie kardiologa, šo iespēju es arī nesaņēmu. Es tiesāšos, taču apmaksās manu kompensāciju, ja tiesa apmierinās manas prasības, nodokļu maksātāji, nevis valsts amatpersonas.

Jūs noteikti gaida gan domē, gan partijā Latvijai un Ventspilij. Kādas ir jūsu prognozes, kad jūs plānojat ķerties pie darba?

– Kā deputāts es visu laiku strādāju. Un kā Sociālo jautājumu komitejas vadītājs arī strādāju. Tiesa, es nepiedalījos sēdēs, taču man sūtīja visus materiālus. Protams, kamēr es saņēmu pa pastu materiālus, strādāju ar tiem, pēc tam nosūtīju tos atpakaļ pa pastu, laika nobīde bija vairāk nekā nedēļa. Taču principā šajā ziņā nekas īpaši nemainās – man sūtīs materiālus, un es ar tiem strādāšu. Cik varēšu, piedalīšos pilsētas domes sēdēs. Varbūt ne tuvākajās, jo man jau ir saplānoti ārsta apmeklējumi. Savukārt manis vadītās komitejas darbā iesaistīšos regulāri, jo tās sēdes notiek attālināti, un man nebūs nekādu problēmu. Esmu arī vairāku komisiju – Ekonomikas un budžeta, Pilsētas attīstības – sastāvā. Šo komisiju darbā tāpat piedalīšos attālināti. Ekonomikas un budžeta komisijas sēdē jau piedalījos šajā nedēļā. Cik vien būs iespējams, piedalīšos arī partijas lietās. Kopumā, cik varēšu, tik strādāšu, taču šobrīd manas prioritātes ir veselība un ģimene. Man ir jāiziet vispārējais atjaunošanās kurss, izvairoties no lielām slodzēm – fiziskām un mentālām; tas saistīts ar nepieciešamību atjaunot imūnsistēmu un ar fizioloģiskajām īpatnībām. Citiem vārdiem, man ir jāatgriežas pie sevis. Kolēģi strādā, un es neredzu jēgu īpaši kaut kur steigties. Tā ka, atbildot uz jautājumu, – es nekad neesmu aizgājis prom no darba, bet tagad, piedaloties darbā klātienē vai attālināti, varēšu piedalīties arī diskusijās. Cietumā redzēju materiālus, taču nevarēju padiskutēt. Un, ja vēlējos pievērst kolēģu uzmanību kaut kādām niansēm, par kurām man bija radušās šaubas, tad rakstīju lapu malās: lūdzu izdiskutēt par šo. Atrodoties izolācijā, man arī nebija iespējas pieņemt lēmumus.

Esot Rīgas Centrālcietumā, jūs, iespējams, sekojāt situācijai pilsētā, valstī un pasaulē. Kā jūs vērtējat attīstības procesus pilsētā aizvadītā gada laikā?

– Man grūti vērtēt, jo es tomēr veselu gadu bija vieninieka kamerā. Es, protams, saņēmu monitoringa materiālus, cik tas bija iespējams, skatījos Ventspils televīziju un lasīju Ventas Balsi. Saņēmu pilsētas portālu materiālus, redzēju, kādas diskusijas tur notiek. Taču tas viss nevar aizvietot dzīvu saziņu ar cilvēkiem. Kopumā visi plāni tiek īstenoti. Viss, kas tagad tiek paveikts, tika projektēts iepriekšējos gados, savukārt tos projektus, kurus šobrīd pieņem, uzsāka apspriest pirms daudziem gadiem. Piemēram, rodeļu trase. Iznāk konstatēt, ka galīgi ir iznīcināts tranzīts, kas Ventspilij ir ļoti svarīgs. Paldies Dievam, ka 2000. gadā pēc manas iniciatīvas tika pieņemts lēmums par darbu industrializācijas jomā! Citādi tagad pilsētā nebūtu darba! Bet toreiz mums viss bija vēl labi – gan naftas caurule strādāja, gan ostai bija stabils kravu apgrozījums. Kad es sāku runāt par industrializāciju, uz mani raudzījās ar aizdomām, jo viss taču bija vislabākajā kārtībā. Taču es jau toreiz redzēju, ka attiecībās starp Krieviju un Rietumiem ir tikai divi attīstības ceļi. Pirmais – Krievija padodas un to pilnībā izzog. Otrais – Krievija nepadodas, un sākas pretimstāvēšana ar Rietumiem. Otrā scenārija gadījumā politiski visjūtīgākais posms ir tranzīts. Krievija pirmā ieviesa ekonomiskās sankcijas pret Latviju 1997. gadā, kad divkārt palielināja dzelzceļa tarifus uz Latviju un no tās. Rietumos neviens mūs neaizsargāja, tur tikai priecājās par tādu notikumu pavērsienu. Bet man tas bija kā signāls pesimistiski vērtēt tranzīta attīstības perspektīvu. Normāli attīstoties ekonomiskajām attiecībām, darba pietiktu visiem. Taču kopš 2014. gada Krievija strauji aizgāja citā virzienā, un tagad mēs redzam situācijas attīstību.

Kā jūs vērtējat Krievijas–Ukrainas konfliktu?

– Kā ļoti nopietnu ar ļoti traģiskām iespējamām sekām.

Vai ir kāda iespēja izvairīties no briesmīgākā scenārija?

– Ir. Sēsties pie pārrunu galda ar Putinu.

Pārrunas starp Krieviju un Ukrainu it kā jau sākušās.

– Jā, pārrunas ir sākušās, taču, spriežot pēc dažādiem izteikumiem, lielas cerības uz tām neviens neliek. Zelenskis nevar izpildīt Minskas vienošanos kaut vai tāpēc, ka tādā gadījumā Labais sektors nometīs viņu no prezidenta krēsla. Bet nepildīt to viņš arī nevar, jo tas jau arī noveda pie pašreizējās situācijas. Pārrunas ar Putinu ir jāvada ES vadībai. Taču diemžēl Rietumi atteicās no pārrunām ar Krieviju. Es ļoti ceru, ka sakarsušās galvas nomierināsies un sāks kopā meklēt izeju no radušās ļoti bīstamās situācijas.

Atgriezīsimies pie Latvijas. Ko jūs domājat par Ostu likuma grozījumiem, kurus Saeima pieņēma, savukārt Valsts prezidents apturēja uz diviem mēnešiem?

– Bordāns un Linkaits solīja privatizēt un pārdot lielās Latvijas ostas, taču izdarīt to nevarēja. Tomēr sabojāt tranzīta biznesu prata. Kravu apgrozījums Ventspilī sarucis divkārt, Rīgā arī ievērojami samazinājies. Parakstus referendumā par grozījumu atcelšanu diez vai izdosies savākt. Taču pēc Saeimas vēlēšanām mainīsies politiskais spektrs, un, ceru, veselais saprāts uzvarēs. Viss būs atkarīgs no vēlētājiem.

Kā jūs sagaidīja ģimene?

– Iznāca tā, ka es viņus sagaidīju, nevis viņi mani, jo ģimene bija devusies izbraukumā. Kad mazajam dēlam Artūram vaicāja: ko tu visvairāk vēlētos, kad atgriezīsimies mājās? Viņš atbildēja, ka gribētu, lai tētis viņu sagaida mājās. Kad es izgāju no mājām viņus sagaidīt, viņa sapnis piepildījās. Tas viņam bija milzīgs pārsteigums. Tagad, kad dodamies gulēt, viņš guļ man blakus. Tādos brīžos ir sāpīgi apzināties, ka ne vienmēr pievērsu tik daudz uzmanības saviem tuvajiem, cik gribētos, tik maz laika esmu pavadījis kopā ar ģimeni, brīžiem esmu kādu rājis, kādam esmu pateicis kādu skarbāku vārdu. Bet dzīve tik ātri paiet! Mana mīļotā sieva ar visām dzīves grūtībām lieliski tikusi galā.

Nevaru jums nepavaicāt par 22. februāra datuma maģiju jūsu dzīvē: šajā dienā Rīgas apgabaltiesa izmainīja jums drošības līdzekli uz apcietinājumu, bet tieši pēc gada – mainīja apcietinājumu pret drošības naudu. 2008. gadā 22. februārī jūs atbrīvoja no mājas aresta. Vai ir vēl kāds zīmīgs notikums bijis šajā datumā?

– Nē, vairs nav bijis (smejas). Taču jau ar šiem trīs notikumiem ir pietiekami, lai aizdomātos: patiešām, tajā visā kaut kas ir. Turklāt šajā gadā tiesai bija jāpieņem lēmums par drošības līdzekli 4. februārī, pēc tam sēdi pārcēla uz 11. februāri, pēc tam – uz 22. Diez vai tāda datumu sakritība ir nejaušība.