Darbs bija radošs un interesants

Šoreiz ar savu stāstījumu padalījās bijušā laikraksta žurnāliste Inese Māla, kurai rakstīšana vienmēr ir padevusies un patikusi. Savas darba gaitas redakcijā uzsākusi kā korektore.

– Sāku strādāt avīzē, tolaik vēl Padomju Ventā, pagājušā gadsimta 80. gadu vidū. Sapnis par žurnālistiku bija kopš skolas gadiem, bet izveidoju ģimeni, piedzima abas meitas, un sapnis tā arī palika sapnis. Laikraksts izsludināja uzņemšanu tādā kā jauno žurnālistu skolā, ko vadīja Ausma Stūre no Vēstuļu nodaļas, un es pieteicos. Pēc tam atbrīvojās korektora vieta, un to man piedāvāja. Tā kā esmu sākusi no apakšas.

Par pirmo rakstu runājot, tas bija vēl vidusskolas laikā, publicēts Padomju Jaunatnē. Pēc skolas, strādājot Rīgas Neredzīgo biedrības fabrikā, daudz rakstīju vietējā žurnālā Rosme, tā kā faktiski pieredze jau bija. Taču katrā vietā ir savas prasības, tradīcijas. Šad tad pa raksta galam publicēju, arī veicot korektores pienākumus, bet tas darba ritms bija visai saspringts. Kad avīzi vēl drukāja tepat Ventspils tipogrāfijā, reizēm darbs ievilkās līdz vēlam vakaram. Nereti manas meitas bērnudārzā palika pēdējās. Gadījās, ka pēc tam vēl kopā skrējām atpakaļ uz darbu...

Pēc dažiem gadiem kļuvu par korespondenti kultūras dzīves nodaļā, ko vadīja kolorītā žurnāliste Katrīna Krišāne. Tolaik vēl bija Lauksaimniecības, rūpniecības, padomju dzīves, partijas nodaļa. Rakstījām ar roku, nodevām manuskriptus mašīnrakstītājai; kad sagaidījām tīrrakstu, nodevām redaktora akceptam. Starp citu, 29 darba gados Ventiņā piedzīvoju piecus redaktorus. Kādreiz arī rakstu atsvieda atpakaļ labošanai, papildināšanai. Vēlāk katram žurnālistam bija sava rakstāmmašīna, paši drukājām savus rakstus. Vēlāk jau nāca pirmie datori, tiesa, sākumā tos apguvām ne bez galvassāpēm... Atceros, leģendārais Jānis Teibe sākumā teica, ka ar šito kasti nemūžam nestrādāšot, bet vēlāk drukāja kā ātrrakstītājs.

Darbs redakcijā sagādāja gandarījumu, kolektīvs bija radošs, katrs ar saviem tarakāniem galvā, kā jau personības, bet kopumā bija forši. Atceros, māksliniece Mārīte Kluša reiz sarunā minēja, ka Pils ielas Ventiņā valdījis bohēmisks gars, un tā arī bija. Ne velti saka par to zāli, kas kādreiz bijusi zaļāka, vai ne... Arī pēc pārcelšanās uz Saules ielu netrūka piedzīvojumu un pārdzīvojumu. Bijām kļuvuši par avīzes īpašniekiem, finansiāli neatkarīgi, uzlabojās darba apstākļi. Bijām saliedēts kolektīvs – braucām kopā ekskursijās, piedalījāmies citu vietējo laikrakstu redakciju rīkotajos pasākumos un aicinājām pie sevis, svinējām svētkus. Lai atceramies kaut vai Ventas Balss 75. gadu jubilejas balli Kultūras centrā. Redakcijā bieži skanēja mūzika – mums bija klavieres, savi muzikanti: Jānis, Varis, Zigis. Un tas viss netraucēja radošam darbam.

Man ļoti patika intervēt cilvēkus, iet uz izstādēm, izrādēm, rakstīt par kultūras norisēm. Arī Atmodas laiks bija radošs, trauksmains, interesants. Starp citu, tajā laikā studēju neklātienē Latvijas Universitātē. Lepojos, ka varēju intervēt leģendāro Mirdzu Tālbergu, ļoti patīkamas atmiņas par tikšanos ar Vīkales kādreizējo vadītāju Ilmāru Upmani, radoša sadarbība izveidojās ar Ventspils teātri režisora Imanta Jaunzema laikā. Lai piesaistītu lasītājus, izdomājām veidot autoru pielikumus. Savējam devu nosaukumu Logi, jo tas, manuprāt, ietver daudz ko – skatu no, caur, ap. Nebija viegli, tiesa, bet pāršķirstot redzams, cik dažāda bija žurnālistu pieredze un kāds radošums!

Kas nepatika? Nevarēju ciest iet uz dažādām konferencēm, sapulcēm, aprakstīt tās aktivitātes, kas bija saistītas savulaik ar izpildkomiteju, partijas/vēlāk partiju lietām. Taču katrai mazītei ir garoziņa, un ne vienmēr tā ir tik cieta, ka nesagrauzt. Katrā gadījumā varu teikt, lielākoties atmiņas par Ventas Balsī aizvadītajiem gadiem ir pozitīvas, jo ar laiku taču grūtums aizmirstas...