Nav laika gaidīt

Galvenais pluss bija tas, ka pēc augstskolas absolvēšanas diplomētam speciālistam bija garantēts darbs. Mīnuss – ka viņam trīs gadi bija jānostrādā vienā vietā, patika tas vai nepatika. Mūsu valstī šādas kārtības nav, katrs pats var meklēt darbu gan mājās, gan ārzemēs. Daudzi jaunie speciālisti, ja viņiem nav īpašas motivācijas palikt savā zemē, dodas uz kādu attīstītāku valsti, kur ir gan lielāks atalgojums, gan plašākas iespējas. Kamēr jaunie speciālisti ar izglītību uzkrāj pieredzi ārzemēs, vietējie uzņēmumi izjūt kvalificētu darbinieku trūkumu. Optimisti mierina: nekas, pēc 10–20 gadiem viņi atgriezīsies mājās – ar jaunām zināšanām, vērtīgu pieredzi un noderīgiem kontaktiem. Tā jau ir. Taču šis arguments ir labs un loģisks tikai tad, ja ir laiks gaidīt.

Diemžēl mums laika nav, jo demogrāfija nav nolikta uz pauzes, bet arvien kļūst tikai sliktāk. Dažādu iemeslu – ekonomisku, ārpolitisku un iekšpolitisku – dēļ iedzīvotāji turpina aizbraukt no Latvijas. Mēs to redzam arī savā pilsētā un novadā. Bērnudārzi un skolas kļūst arvien tukšāki, tiek slēgti vai apvienoti. Tas nozīmē, ka pēc pieciem vai desmit gadiem netiks piepildītas arī augstskolas, jo tajās neiestāsies tie, kuru šodien trūkst bērnudārzos un skolās. Turklāt dzimstība samazinās, bet mirstība pieaug. Statistika mūsu pilsētā ir satraucoša: nedēļas laikā – pieci jaundzimušie un 15 mirušie. Pensiju sistēma nonāk riska zonā. Visticamāk, jau tuvākajā nākotnē notiks nodokļu palielināšana darbaspēkam un pensionēšanās vecuma paaugstināšana. Citādi nebūs, no kā maksāt pensijas. Jo katrs no valsts aizbraukušais speciālists nozīmē mazāk samaksāto nodokļu šodien un vairāk nedzimušu bērnu rīt. Demogrāfiskā bedre, kas draud aprīt visu mūsu sociāli ekonomisko sistēmu, vairs nav prognoze, bet realitāte.

Uz ārvalstu darbaspēka piesaisti mēs arī īpaši negribam paļauties. Taču arī cerības uz to, ka «mūsu jaunieši kādreiz atgriezīsies», var izrādīties nepamatotas. Pirmām kārtām atgriezīsies ne visi. Ja jaunietis 22 gadu vecumā aizbrauc uz ārzemēm, atrod tur labu darbu, izveido karjeru, nodibina ģimeni, uzkrāj materiālās vērtības un iegādājas īpašumu, tad sakiet, lūdzu, kāda būtu viņa motivācijai atgriezties? Nostalģija? Ar to nepietiek, un šāda sajūta cilvēkiem parasti parādās tuvāk vecumdienām. Turklāt, godīgi sakot, kur viņiem atgriezties? Valstī, kur jau šodien tiek slēgtas skolas un bērnudārzi, optimizētas slimnīcas, tukšojas reģioni, veselības aprūpe netiek galā, līdz ar to pieaug mirstība? Sabiedrība noveco, bet darbspējīgo iedzīvotāju skaits samazinās. Ko viņam darīt šeit pēc 10–20 gadiem?

Jaunieši vienmēr ir braukuši prom un brauks. Taču šodien mēs neesam tādā situācijā, lai varētu atļauties greznību gaidīt viņu atgriešanos 10–20 gadus. Pozitīvs piemērs, kā risināt šo situāciju, ir lielākais IKT uzņēmums Accenture. Tur strādā 2000 cilvēku, un bizness ir 100% orientēts uz eksportu. Taču šie cilvēki dzīvo Latvijā, tas nozīmē – maksā nodokļus ŠEIT un veido ģimenes ŠEIT.