Pašiem savs muzikants

Pirmais ar savu stāstījumu padalījās bijušais laikraksta maketētājs Varis Anševics, kurš redakcijas pasākumos dažkārt atbildēja arī par muzikālo noformējumu.

– Ventas Balsī strādāju pa diviem lāgiem. Sāku 1992. gada 9. novembrī un nostrādāju līdz 2014. gada 9. aprīlim. Tad atnācu atpakaļ 2016. gada februārī un strādāju līdz 2017. gada 1. jūlijam. Varbūt par kādu dienu nokļūdījos, bet kaut kā tā bija. Biju maketētājs un 22 gadus taisīju latviešu avīzi. Aizgāju no redakcijas drusku pirms pensijas un biju kā no laivas izmests. Atnācu atpakaļ uz pusslodzi un kādu pusotru gadu maketēju krievu avīzi.

Pirms sāku strādāt Ventas Balsī 11 gadus spēlēju klavieres restorānā Sārtās buras, pie autostacijas. Sāku spēlēt uzreiz pēc tam, kad atnācu no armijas. Citās pilsētās labākie muzikanti un ansambļi bija pie kolhoziem un uzņēmumiem. Ventspilī tolaik labākie muzikanti bija krogos. Katru gadu skatēs varēja redzēt – ja citu pilsētu krogu muzikanti bija tādi veci vīri ar akordeoniem un kultūras namos bija labi ansambļi, tad mums bija otrādi! Mana mamma kā skolotāja mēnesī saņēma 220 rubļus mēnesī, es krogū, pa vakariem spēlēdams, saņēmu vismaz divas reizes vairāk.

Deviņdesmito gadu sākumā sākās bandītu laiki, šaudījās ar automātiem – nesaprotu, kā to vispār pārdzīvoju! Edīte (Edīte Melngalve, «Ventas Balss» redaktore – red. piez.) toreiz bija ielikusi avīzē sludinājumu, ka meklē vīrieti ar labām latviešu valodas zināšanām. Mana mamma bija latviešu valodas skolotāja un sacerējumos man skolā bija piecinieki, tad nu es pietecos. Kā par brīnumu, mani pieņēma arī! Tolaik redakcijā bija tikai trīs kompjūteri. Viens bija centrālais, kur Zigis Znotiņš taisīja avīzi, un divi mazie kompjūterīši, kuriem ik pa brīdim bija jāuzsit ar kulaku, lai tie vispār ietu. Uz tiem lika tekstus gan latviešu, gan krievu valodā. Sākumā es liku tikai tekstus, bet tad mēs sākām taisīt biezāku avīzi un es, kādu mēnesi patrenējies, sāku maketēt. Biju laimīgs, jo citi muzikanti tolaik palika uz ielas!

Ar lielu prieku atceros tos laikus, kad redaktore bija Edīte. Es biju viens no pēdējiem, kas vēl ķēra tos laikus, kad redakcija atradās pie tirgus. Pēc diviem mēnešiem pārvācāmies uz Saules ielu. Tur gāja jautri! Avīzei bija ļoti labi finanšu rādītāji, masu mediji internetā tad vēl nebija tik attīstīti un mums nāca daudz reklāmas. Ieņēmumi bija ļoti labi un tas atsaucās gan uz mikroklimatu kolektīvā, gan visām pārējām lietām. Darbs gan bija ļoti stresains. Redaktore vienmēr teica, ka vienalga kas notiek, avīzei ir jāiznāk. Tām lapām, ko es taisīju, bija jābūt gatavām – vai izstiepjas, vai saraujas. Avīze lejā, tipogrāfijā, bija jānodod noteiktā laikā un, atceroties to, kāds stress bija, ja kāds nebija nodevis rakstu – diezgan traki. Atklāti sakot, beigās biju diezgan noguris no visa tā. Ir tāds faktors, ko sauc par profesionālo izdegšanu. Es jau jutu, ka nav vairs īsti iekšā, bet kur tad spruksi! Man jau nebija kur mukt!

Tagad esmu pensijā un skatos olimpiādi. Pateicoties tam, ka Edīte arī par mums, tehniskajiem darbiniekiem, rūpējās un maksāja visus nodokļus, es par savu pensiju nevaru sūdzēties un varu mierīgi skatīties hokeju.