Intervija ar Juri Neimani

Samazinoties darba slodzei, Juris biežāk apsēžas pie šaha dēļa, jo intelektuālā spēle palīdz darbināt smadzenes, tātad nenovecot.

Arī redakcijā ir vairāki jūsu audzēkņi, un viņiem par Neimani ir vislabākās atmiņas! Jūs ne vien protot labi iemācīt, bet arī līksmi pajokot.

– Ja jau citi tā saka, tad tā varbūt arī ir. (Samulsis pasmaida) Pirms 46 gadiem mūs ar sievu te atsūtīja, un tā sākām strādāt. Kā mums veicās, tas tiešām audzēkņiem jāvērtē. Sieva Antoņina visu mūžu, kamēr bija vesela, nostrādāja 2. vidusskolā, es visilgāk – kopš 1971. gada – esmu saistīts ar 4. vidusskolu. Ar sievu iepazinos studiju gados, bijām vienā grupā. Atceros, kad mūs izsūtīja uz kolhozu un salika vienā pārī dejot, biju tīri neapmierināts – kaut kāda bižaina meitenīte, bet trešajā kursā nokrita klapes no acīm un samīlējos. Ziedonis jau arī teica:

Mīlestība tā kā zibens nāk,/ Atnāk balta, uzliesmo un nosit.

Kad pārvedām no slimnīcas mājās pirmo dēlu, Vilni, tajā pašā dienā mani parāva armijā. Būtu piedzimuši dvīņi, tad jau neņemtu. Pēc laika Vilnim pievienojās brāļi Aigars un Pēteris. Puikas par labiem cilvēkiem izauguši, man ir jau septiņi mazbērni.    

Intervijas turpinājumu lasiet rītdienas laikrakstā Ventas Balss.