Raita Rozes Ventspils ēra

Kamdēļ tāda izvēle?

– Izvēle nav pēkšņa. Atgriezīšos dzimtajā Liepājas pusē. Senču mājas, īpašums ir galvenais iemesls, sirds velk atpakaļ. Jo palieku vecāks, jo vairāk velk. Iekšēji jūtu, ka vajag, un viss. Liepājā mazliet darboties sāku jau pirms gada, saredzēju, ko varu dot. Tā ir digitalizācija, tehnoloģiju integrēšana mācību procesā. Varbūt šis ir īstais brīdis arī tāpēc, ka Ventspils Digitālais centrs pāriet nākamajā attīstības pakāpē. Tūlīt būs uzbūvēts Zinātnes centrs, un, visticamāk, novembrī uz jaunajām telpām pārcelsies Digitālā centra administrācija. Man likās, ka būtu neforši pārcelties un pēc kāda laika pateikt: Sveiki, es eju uz Liepāju! Tāpēc šis brīdis ir īstais, turklāt – pietiekami laicīgi, lai varam atrast jauno vietnieku un nodot lietas. Bet pavisam Digitālo centru es nepametīšu – līdzdarbošos atsevišķos projektos un jautājumos.

Vai vari publiski runāt jau arī par jauno darba devēju?

– Varu runāt vispārīgi, arī tur vēl visi procesi turpinās. Strādāšu pašvaldībā – izglītības sfērā ar modernajām tehnoloģijām. Tur vēl nāks klāt arī man tuvās vides zinības. Varu dzīvoties pa mežiem, sēņot, fotografēt dabas ainavas… Varbūt kādam tas šķiet dīvaini – tehnoloģijas un prieks par taureni uz puķes, bet tā es laikam atgūstu iekšējos līdzsvaru.

Vai vari izskriet cauri saviem Ventspils gadiem?

– Atnācu uz Ventspili kā students. Kad 2003. gadā sāku studēt Ventspils Augstskolas IT fakultātē, programma bija licencēta, bet nebija vēl akreditēta. Kad biju trešajā kursā, mani uzaicināja strādāt Digitālajā centrā. Tiešais darba devējs bija SIA Baltijas Datoru akadēmija, un tas bija liels, valsts mēroga projekts, kurā apmācīja Latvijas bezdarbniekus. Varbūt tagad tas liekas smieklīgi, bet tajā laikā mācījām cilvēkiem, piemēram, kā uzlikt roku uz datora peles. Tolaik tas bija ļoti aktuāli. Apmācīju daudzus ventspilniekus, mums veidojās ļoti cilvēcīga un draudzīga atmosfēra. Vēl tagad, ejot pa ielu, dažkārt, kad mani sveicina, saprotu, ka mani pazīst no tiem laikiem.

Tad Digitālajā centrā viena darbiniece gāja prom, un mani uzaicināja viņas vietā. Strādāju ar bezdarbnieku kursu organizēšanu, bet drīz vien sākās darbs pie Lietotāju atbalsta dienesta izveides. Mūsu pirmie klienti bija Latvijas bibliotekāri, kuri vienā dienā mums sāka zvanīt un stāstīt savas problēmas. Plānojām apkalpošanu, veidojām sistēmu, pamazām izaugām. Tajā laikā biju atbildīgs par Lietotāju atbalsta dienesta vadīšanu un darba organizāciju. Bija pagājuši Digitālajā centrā man jau gandrīz pieci gadi, kad iestājās krīze un pārmaiņu laiks, pašvaldības iestādēs samazināja atalgojumu. Spilgti atceros, kā tā laika Digitālā centra direktora vietniece Aija Gaile mūs sasauca un teica: Ir tāda situācija, bet es kaut vai vārīšu lielo zupas katlu un tā mēs dzīvosim! Likās – tik forši! Bet tad nāca piedāvājums no Olimpiskā centra Ventspils, kļuvu par mārketinga menedžeri. Pagāja kādi divi mēneši, un Mārketinga nodaļas vadītāja Daiga Dūma paziņoja, ka ies dekrētā un man jāiet viņas vietā. Biju tikai apostījis gaisu Olimpiskā centra mārketingā! Tas bija izaicinājums, bet labi integrējos, daudzi sportisti kļuva man par labiem draugiem. Pat nezinu, kāpēc tajā laikā man tā uzticējās. Būtu es Ulda Boitmaņa vietā, diez vai dotu tādam pilnīgi zaļam gurķim vadīt mārketinga nodaļu!

Daiga jau nāca atpakaļ, kad tiku pie nākamā izaicinājuma. Piedzīvojumu parka atrakciju zona paplašinājās, man uzdeva organizēt darbus tur. Īsti vairs neatceros, vai tās bija divas vai viena vasara, kad, atverot acis no rīta, domāju: Labs laiks, nāks daudz tūristu! Vai man šodien visi darbinieki atnāks!? Bija daudz jauniešu, kas pie mums strādāja vasaras nodarbinātības programmā. Piedzīvojumu parkā ir atrakcijas ar paaugstinātu bīstamību, kaut arī nebiju pārvaldnieks, atbildēju arī par personālu, bija gana jācīnās, lai visi būtu pie vietas.

Turpināji arī studijas?

– Jau strādājot Digitālajā centrā, biju sapratis, ka mani interesē arī uzņēmējdarbības joma. Kad biju jau pabeidzis maģistrantūru datorzinātnēs, iestājos uzņēmējdarbības vadības maģistra studiju programmā un 2014. gadā to absolvēju. Paralēli – Digitālajā centrā notika vadības maiņa, līdzšinējais direktors Egons Spalāns kļuva par pilsētas domes izpilddirektora vietnieku IT jautājumos. Pašreizējā direktore Elīna Kroņkalne piedāvāja man nākt vadības komandā un atkal strādāt Digitālajā centrā. Biju spārnos! Jutu, ka Olimpiskajā centrā esmu savu izdarījis – tas bija lielisks laiks, bet gribēju jaunus izaicinājumus. Atnācu uz Digitālo centru kā Informācijas sabiedrības attīstības nodaļas vadītājs, jau zināju, ka mans darba lauks būs izglītība un mārketings. Apmācību mums bija vēl salīdzinoši maz, kā jau budžeta iestādei, mums bija savs plāns ieņēmumiem – kaldinājām idejas, kā tos pieaudzēt. Izdevās daudzkāršot! Tas bija forši. Īsā laikā es kļuvu par direktora vietnieku, veidojām Digitālo centru par tādu, kāds tas ir šodien. Man tiešām ir ļoti liels lepnums par kopīgi paveikto, par komandu, kura ir gan profesionāla, gan draudzīga.

Izlaidi Ventspils domes Mārketinga nodaļas vadīšanu!

– Tas bija paralēli Digitālajam centram. Pirms gadiem četriem, pieciem Mārketinga nodaļā notika lielas pārmaiņas un uz brīdi vajadzēja tādu kā krīzes menedžeri. Pilsētas vadība mani uzaicināja. Tā kā pārzināju pašvaldības darbu, varēju ātri ielēkt, sakārtot dažus procesus nodaļā un sagaidīt jauno vadītāju.

Krīzes menedžments ir joma ar augstu adrenalīna līmeni.

– Jā, ja ir jāielec braucošā vilcienā un ātri jāsakārto kaut kādas lietas, tā tas ir. Kāpēc man tas sanāk? Varbūt tāpēc, ka es saredzu kopējo bildi un spēju risināt ar saistītajiem procesiem un to nepilnībām saistītos jautājumus. Ja es neredzu lielo bildi, man arī pašam ir ļoti grūti strādāt. Visi procesi ir jāņem riktīgi pie rīkles! Ja sūti e-pastu – kur tas aiziet, kur tālāk informācija nonāk, cik cilvēku tajā ir iesaistīti?

Ja tev ir jāpieņem lēmums atlaist darbinieku, vai dari to ar lieliem sirdsapziņas pārmetumiem?

– Ar ļoti lieliem. Tādas situācijas man dzīvē ir bijušas divas. Viena bija Olimpiskā centra laikā. Tur tā situācija bija varbūt tāda vēl apgrūtinošāka, cilvēkam bija arī personīgas problēmas ģimenē, bet es sapratu, ka ne darbinieks būs laimīgs, ne uzņēmums, ja tā turpināsim. Kad gāju runāt ar vadītāju, tajā laikā Uldi Boitmani, viņš ļoti novērtēja, ka spēju problēmu izgaismot. Tajā brīdī situācija nebija viegla, bet tagad cilvēkam viss ir forši dzīvē. Ir arī būtiski to labi nokomunicēt, nepalaist ar rūgtumu.

Piecpadsmit gadi vadītāja pieredzes un tikai divi atlaišanas gadījumi?

– Ir bijušas situācijas, kurās darbinieki paši saprot un pieņem lēmumu. Digitālajā centrā tā ir bijis, ka paši atrod sev jaunus izaicinājumus. Manis virzīti procesi tiešām ir bijuši tikai divi, ja runājam par gadījumiem, kad jau pārbaudes laikā saproti: tas nebūs. Nav jau vaina cilvēkos, vienkārši nav īstā vieta un īstie pienākumi.

Vai piekrīti apgalvojumam, ka CV ar ierakstu Ventspils labi kotējas darba tirgū?

– Līdz šim ārpus Ventspils darbu nebiju meklējis. Liepājā gāju ar ziņu, ka esmu liepājnieks, kurš atgriežas. Domāju, ka tie, kas saprot drēbi, ļoti novērtē.

Ventas Balss jau tajā laikā, kad biji Digitālā centra direktores vietnieks, tevi ir sagaidījusi kā Ziemassvētku vecīti. Arī mūsu veidotajā Ventspils bibliotēkas jubilejas filmā labprāt iejuties spoka lomā.

– Tagad ar dullībām nodarbojos mazāk. Esmu bijis aktīvs arī kultūrā, dziedāju gan augstskolas korī, gan Mundusā, gan vēl citur. Savulaik biju arī viens no Karlīnes ielas svētku rīkotājiem. Bija izveidojušās draudzīgas attiecības ar Ivetu Cepurnieci, Italo Freimani, kurš tolaik pats dzīvoja Karlīnes ielā, Ievu Grēgeri un citiem. Vēl tagad atceros, ka pirmā tikšanās mums bija veikala Nandu telpās. Spriedām, ka vajag kaut ko neformālu, ko tādu, kur iedzīvotāji vienkārši iznāk uz ielas un rada svētkus paši sev. Mums sanāca ļoti labi svētki! Citro veikalā ir viena pārdevēja, kura mani identificē ar šiem svētkiem un vienmēr draudzīgi sveicina, jautājot, kad būs Karlīnes ielas svētki. Brīžiem man liekas, ka pazīstu pusi pilsētas! Par Ziemassvētku vecīti. Jā, vienu laiku es to ļoti aktīvi darīju. Visiem, kas aicināja, piekritu un pēc tam domāju, kāpēc man vajadzēja piekrist – tas ir stresiņš, darbošanās. Ņemšanās ar bērniem man sanāca. Arī mans vizuālais tēls ir vecītim ļoti piemērots – liels onkulis ar bārdu. Pēdējos gadus gan tam piekrītu arvien mazāk, Ziemassvētku laiku veltot vairāk sev. Par vecumu man, protams, runāt ir pāragri, bet tomēr – kļūstot vecākam, gribas vienkārši kaut kur aizbraukt un neko nedarīt, atpūsties no ikdienas, pabaudīt pirmssvētku noskaņu.

Tas jau droši vien saistīts arī ar to, ka informācijas apjoms, kuru tu ikdienā izlaid caur sevi, ir milzīgs?

– Jā. Ikdienā droši vien mani visi redz kā komunikablu, ļoti draudzīgu, atvērtu. Mājās man vajag mieru. Negribu runāt, gribu pusi sestdienas staigāt pa mežu. Paņemt savus suņus mašīnā un vienkārši braukt kaut kur.

Kā tavā dzīvē ienāca suņi?

– Kādreiz es galīgi nebiju suņu cilvēks. Ventspilī es dzīvoju dzīvoklī, kādi suņi?! Ventspils man ir devusi arī labākos draugus, kuriem ir divi lieli vācu aitu sugas suņi. Pamazām tā doma par suni prātā kaut kā nosēdās laikam – cik tas ir forši un ko tu vari ar suņiem kopā darīt, kā tas maina cilvēku ikdienu. Un tad vienu rītu, ejot uz darbu, sētā pie manis pieskrēja franču buldogs un bija tik ļoti draudzīgs! Tas bija kaimiņa Igora Udodova suns. Domāju – hmm, kompakts izmērs un tik draudzīgs, šī šķirne jāpapēta! Tur bija teikts, ka viņi pielāgojas saimnieka dzīves ritmam, ka viņiem nav nepieciešamas daudzas un garas pastaigas. Aprunājos ar Ventspils Dzīvnieku audzētāju biedrības vadītāju, arī viņa par šo šķirni izteicās ļoti pozitīvi un ieteica man vienu suņu audzētavu. Aizbraucu apskatīties sunīšus, bet satiku tur Raidu un likās, ka tas vienkārši ir mans karmiskais suns. Teicu: Labi, es ņemu! Pavadiņas nebija, sedziņas nebija, gultiņas nebija… Saimniece jautāja: Tu tiešām ņemsi? Tu esi gatavs sunim!? Man, protams, bija labi padomdevēji visās suņu lietās – mani labākie draugi. Pēc gada paņēmu vēl vienu. Ņemu abus līdzi arī uz darbu. Gandrīz katram kolēģim Digitālajā centrā atvilktnē ir kādi suņu gardumi. Kad viņas ienāk Digitālajā centrā, jau zina savu maršrutu – jāizskrien pie visiem pēc gardumiem.

Divas meitenes tev ir?

– Divas meitenes, jā!

Kā viņas sauc?

– Raida un Nora. Īstais vārds viņai ir Renuar Vanilla Ice and Fire, bet – kurš tā sauc suni? Tad es izdomāju – Raida. Raitis un Raida. Ļoti labi skan! Otra ir Nora. Tā kā viņa ir melna ar baltu, tad īstajā vārdā – Renuar Noire Et Blanche. Pirmais vārds ir audzētavas nosaukums.

Cik skaisti!

– Raksturi ir pilnīgi dažādi arī vienas sugas ietvaros. Raida – nosvērta, atturīga, paskatīsies, ja būsi ok, tad viņa ar tevi sāks draudzēties. Toties, kad viņa savus draugus ir atzinusi, – ieraugot skrien un vienkārši lec virsū. Nora ir mazais klauniņš, dzīvespriecīgais kunkulītis, kuram ir pilnīgi vienalga, kāds ir cilvēks, – uzreiz skrien klāt. Bērni. Vispār, skrienoši un kliedzoši bērni ir labākais, kas var būt! Šobrīd es nevaru iedomāties ikdienu bez diviem franču buldogiem!