Olimpisko spēļu dalībniece, viena no pasaulē desmit spēcīgākajām sportistēm tāllēkšanā 2017. gadā Lauma Grīva varētu attīstīt savu sporta karjeru ārzemēs. Bet tā vietā viņa atgriezās mājās, kur turpina uzticīgi trenēties pie sava trenera – tēta – un kopā ar vīru trenē jaunos vieglatlētus.

Sportistes, treneres, mammas un sievas pienākumus viņa veiksmīgi apvieno ar biznesa sievietes statusu, būdama līdzīpašniece Kabiles muižas vīna darītavā. Ventas Balss mēģināja izzināt, kā tas iespējams.

Vēl nesen jūs kopā ar ģimeni dzīvojāt Itālijā. Kāpēc atgriezāties?

– Mēs ar vīru 2015. gadā dzīvojām Itālijā, uz kurieni uzaicināja mūsu draugs. Mans vīrs Normunds Pūpols ir augstlēcējs, otrais labākais sportists šajā disciplīnā Latvijā, U23 rekordists. 2012. gadā pēc olimpiskām spēlēm mūsu draugs, viens no vadošajiem augstlēcējiem Itālijā, uzaicināja pie sevis uz treņnometni, bet 2015. gadā jau pārvācamies uz dzīvi – vilināja klimats un bija nepieciešams ko pamainīt. Gribējās izrauties no rutīnas, un mēs izšķīrāmies par labu Itālijai. Diemžēl Normundam tajā pašā gadā atgriezās vecā trauma un viņš iedzīvojās jaunā, kas lika beigt sportista karjeru. Itālijā mēs nodzīvojām vairāk nekā gadu.

Ņemot vērā, kas šobrīd notiek pasaulē, ļoti labi, ka laikus atgriezāties no Itālijas...

Koronavīrusa epidēmijas dēļ tagad visur ir bīstami, ne tikai Itālijā.

Es nopietni gatavojos olimpiskajām spēlēm Rio 2016. gadā. 2015. gadā piedzima mans dēls, bet deviņi mēneši pēc dēla piedzimšanas bija pārāk īss laiks, lai atgrieztos tāllēkšanas elitē. Tas bija ļoti grūts gads, es nevarēju saprast, vai turpināt trenēties. Septembrī sāku smagi strādāt pa piecām sešām stundām treniņos un jau 2017. gadā vasarā biju starp spēcīgākajiem pasaules tāllēcējiem – pasaules čempionātā Londonā ieguvu augsto 9. vietu, kas bija labākais sniegums starp visiem Latvijas vieglatlētiem un mans augstākais sasniegums karjera. Šajā sezonā arī sasniedzu vienu no saviem tālākajiem rezultātiem karjerā – 6,72 m.

Jūs gatavojaties startēt nākamajās olimpiskajās spēlēs?

Nopietni gatavojos, normatīvi šogad ir ļoti augsti. Taču šobrīd ir ļoti sarežģīts laiks – saistībā ar koronavīrusa epidēmiju. Ir izskanējušas runas, ka olimpiskās spēles varētu tikt pārceltas par diviem gadiem, bet tas būtu ļoti sarežģīti. Šogad jau ir atcelts ziemas pasaules čempionāts vieglatlētikā telpās, kam vajadzēja notikt Ķīnā.

Jūs ne tikai turpināt gatavoties olimpiskajām spēlēm un citām sacensībām, bet arī veicat treneres darbu?

Patlaban mēs ar vīru trenējam sportistus Ventspilī un Rīgā, dalāmies ar savām zināšanām un pieredzi. Studēju LSPA un ieguvu augstāko izglītību sporta zinātnē, kā arī padziļinātas zināšanas par sporta uzturu un lēkšanas un sprinta disciplīnām, esmu diplomēta trenere pēc profesijas. Pasniedzu bērniem vispārējo fizisko sagatavotību, lai iemācītu viņiem pareizas kustības. To ir īpaši svarīgi attīstīt jau no mazotnes, un es esmu laimīga, ka pie mums trenējas vienkārši fantastiski bērni. Ventspilī ir izcila sporta bāze treniņiem, turklāt tepat līdzās ir mežs, pludmale, kas atļauj mainīt treniņu vietu.

Atskatīsimies vairākus gadus atpakaļ. Nekvalificējoties olimpiskajām spēlēm, jūs negaidot pieņēmāt draudzenes uzaicinājumu iesaistīties biznesā.

– Kopā ar savu bērnības draudzeni Agati staigājām ar mūsu mazuļiem, kuri ir dzimuši gandrīz vienā laikā. Mana sirds bija salauzta, jo es nebiju tikusi uz olimpiskajām spēlēm, un man tas patiesībā bija ļoti smags un sarežģīts periods. Tobrīd Agates ģimene bija iegādājusies Kabiles muižu un vēl nezināja, ko ar to iesākt, taču gribēja to atdzīvināt. Mani savukārt ļoti iedvesmoja muižas romantika ar tās vēsturisko vīna pagrabu. Sākumā tā bija diezgan utopiska ideja, sapnis, taču šodien tur jau viss notiek. Agatei bija ideja restaurēt vīna pagrabu, un es un mana ģimene piekrita atjaunot Kabiles muižā vīndarītavu. 2017. gadā mēs veicām eksperimentu, bet 2018. gada jūnijā saražojām savu pirmo vīnu. Šogad jūnijā svinēsim divus gadus, kopš vīnu sākām pildīt pudelēs. Pagājušajā gadā pārcēlāmies uz restaurētajiem muižas pagrabiem. Pirms tam vīna ražotne atradās Jūrkalnē, lai gan degustācijas un ekskursijas mēs jau bijām organizējuši Kabiles muižā.

Kādi vīni dzimst Kabiles muižā?

– Mēs ražojam divu veidu ābolu sidru – klasisko un balto – un dzirkstošo rozā rabarberu vīnu. Mums ļoti gribējās, lai rozā vīns būtu skaists, simbolizējot mūsu sieviešu spēku! Savu iznācienu gaida 2018. gada bumbieru sidrs, kuram līdz gatavībai ir vajadzīgi divi gadi. Tā paraugi mūs ļoti iepriecināja. Šoziem mēs paeksperimentējām ar upeņu karstvīnu. Tas arī sanāca ļoti labs! Tāpat arī sapņojam Kabiles muižas teritorijā audzēt vīnogas.

Vai jūsu vīnus ir iespējams iegādāties?

– Sākām pārdot savus vīnus caur restorāniem un kafejnīcām, arī Ventspilī. Pirmā mūsu produkcija bija nopērkama Kupfernamā, ar kuru mums ir izveidojusies ļoti laba sadarbība, pēc tam Skroderkrogā, bet tagad ir nopērkams arī veikalā Daba.

Latvijā ir diezgan daudz uzņēmumu, kas nodarbojas ar vīna darināšanu. Kā jūsu uzņēmums konkurē šajā tirgū?

– Es domāju, ka mēs ne ar ko nekonkurējam, jo mūsu uzņēmums ir ļoti mazs. Taču atšķirībā no visiem mums ir savs stāsts. Mēs cenšamies mācīties no citiem un sekojam līdzi visam, kas notiek Latvijā šajā nozarē. Taču šobrīd neplānojam kļūt par lieliem vīna ražotājiem, lai saglabātu kvalitāti. Mūsu ražotne pilnībā turas uz roku darbu. Un mūsu vīni ir premium klases produkcija.

Kas tagad notiek Kabiles muižā, izņemot vīna darināšanu?

– Pakāpeniski turpinās restaurācija, kas nav saistīta ar vīna darināšanu. Muižā esam ierīkojuši degustācijas zāli, kurā valda tā pati romantiskā aura kā visā muižā, vairāk pop up stils, ir ļoti daudz orģinālā no 17. un 18. gs. Cilvēki, kas brauc pie mums, jūtas atpūtušies un mierīgi. Iespējams, to veicina pazemes ūdens āderes – zinoši ļaudis saista šo neparasto muižas auru tieši ar to. Es un mana māsa Māra piedalāmies tikai vīndarītavas projektā. Mums ir izdevies piesaistīt Eiropas atbalstu caur Lauku atbalsta dienestu, Leader programmu. Pateicoties šim līdzfinansējumam, esam restaurējuši vīna pagrabus, kas atradās ļoti bēdīgā stāvoklī un bija praktiski aizbērti ar smiltīm. Kā arī liels atbalsts ir Kuldīgas biznesa inkubators, kur plaši izmantojam grantus. Kad Kabiles iedzīvotāji ieradās uz restaurēto vīna pagrabu atklāšanu, viņi bija pārsteigti, pirmo reizi ieraugot velvju griestus, kas saglabājušies. Turpat pirmo reizi tika ierīkotas visas labierīcības.

Cik liela interese par Kabiles muižu ir šobrīd?

– Ļoti liela. Muiža bija pakļauta aizmirstībai. Un tagad daudzi brīnās par tās burvību un autentiskumu. Muiža celta 1734. gadā un, par laimi, ir labi saglabājusies, ņemot vērā savu vecumu. Līdz mums ir nonākuši skaisti griesti, apdarināti rokoko stilā, senas krāsnis un kamīni. Balto zāli ar autentiskajiem griestiem rokoko stilā ilggadējais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis nosauca par otru skaistāko zāli Latvijā. Protams, daudz kas ir pazudis, taču visam, kas saglabājies, ir neaptverama vērtība.

Jūsu vīndarītava izmanto seno Kabiles muižas ģerboni. Pastāstiet par tā vēsturi.

– Kādreiz ģerboņiem bija liela nozīme. Katru dzimtu varēja nolasīt pēc tās ģerboņa. Tas bija kā ģimenes vēstnieks, un šo ģerboni kā zīmogu lika uz katras vēstules. Kabiles muižas ģerbonī attēlots bruņinieks – labi redzams vairogs ar zelta monētām, ko mēs saucam par zelta ābolīšiem, lieli spārni un vālodze ar zelta gredzentiņu knābī, kas simbolizē pārticību. Pašreizējā veidā ģerbonis ir stilistiski pielāgots mūsu brendam, tajā ietilpst Eleonoras fon Bīlovas, kura uzcēla muižu, ģimenes ģerboņa elementi. Sievietes kā muižu cēlējas nav sastopamas pārāk bieži. Mums šķiet, ka ģerbonis piešķir Kabiles vīniem sievišķīgu šarmu, un mēs jūtam tā atbalstu.

Reiz teicāt: ja jums pirms četriem gadiem kāds būtu sacījis, ka nodarbosieties ar vīna biznesu, jūs tam nenoticētu.

– Tieši tā. Es pati ar alkoholu esmu uz jūs, un man tas bija kritiskais punkts: kā es varu ražot to, ko pati ļoti reti lietoju! Tādēļ par svarīgu nosacījumu kļuva fakts, ka tas būs augstas kvalitātes svētku dzēriens, kas mums pašiem garšos. Otrs nosacījums – mums ir jābūt pārliecinātiem par to, ko darām. Tādēļ galvenais atzinums, ko esmu sev guvusi: nav nekā neiespējama. Varbūt man šis mērķtiecīgums ir no sporta. Kad pabeidzu universitāti, man bija 21 gads un es lecu 5,60 metru tālu – tik tālu lec skolēni. Taču es zināju, ka mans ir jātiek uz 2012. gada olimpiskajām spēlēm un jāpiepilda savs lielākais sapnis. Mēs sapratām, ka personīgais rekords seši metri 21 gadu vecumā – tas ir ļoti maz. Taču man nebija variantu, es zināju, ka braukšu uz olimpiskajām spēlēm, iekšējā pārliecība un ģimenes atbalsts bija ļoti liels! Ceļš uz tām bija grūts – katru dienu piecu sešu stundu gari treniņi. Tolaik nebija labas rehabilitācijas, viss gūlās uz maniem un manas ģimenes pleciem. Finansējums, ar kuru pietiktu, lai sagatavotos olimpiskajām spēlēm, arī nav pieejams, kamēr neesi kaut ko sasniedzis savā disciplīnā. Taču es esmu ļoti pateicīga Ventspils pašvaldībai un uzņēmējiem, kas man noticēja. Bez viņu finansiālā atbalsta mana sportistes karjera nebūtu bijusi iespējama. Kopš 2010. gada kvalificējos visiem Eiropas un pasaules čempionātiem gan telpās, gan stadionā, izņemot to laiku, kad gaidīju bērniņu. Man pieder trešais visu laiku labākais rezultāts tāllēkšanā Latvijā – 6,86 metri.

Šķiet, jūsu ģimenē visi ir sportisti.

– Tā ir, mēs visi esam sportā: tētis, māsa, viņas draugs, jaunākā māsa, brālis. Mūsu ģimenē tikai vecākais brālis nenodarbojas ar sportu. Mēs ar vīru visu laiku lecam – viņš augstumā, es tālumā (smaida). Mana māsa Māra arī ir tāllēcēja un trīssoļlēcēja, viņa patlaban arī ir viena no labākajām Latvijas sportistēm, kā arī atbild par mārketingu Kabiles muižas vīna darītavā. Jaunākā māsa Gundega ir šķēpmetēja, Latvijas čempione, viņas labākais rezultāts – piektā vieta pasaules čempionātā vecuma grupā U23 un Universiādē. Jaunākais brālis Jānis arī ir šķēpmetējs, arī startējis jauniešu un U23 čempionāta finālos. Mūsu jaunākā māsīca Rūta Kate Lasmane arī ir ļoti talantīga un godalgota sportiste trīssoļlēkšanā, šoziem labākā Latvijā.

Kā jums izdodas apvienot sportu, ģimeni un biznesu?

– Ģimenē, kur visi ir sportisti, nav viegli. Sacensībās reizēm šķiet, ka vieglāk pašai aizlēkt māsas vietā, nekā just līdzi viņai. Mums ar vīru arī bija ļoti grūti sacensībās, kad abi piedalījās. Ļoti svarīgi sniegt savstarpēju atbalstu, saglabājot mieru un enerģiju pašas startam. Iemācīties to nebija vienkārši. Tagad iznāk daudz braukāt, jo mēs dzīvojam Jūrkalnē, taču teju katru dienu braucam uz Ventspili. Tas nav viegli, taču iznāk. Lai uzturētu sevi fiziskā formā, strādāju par treneri, kas man ir ļoti svarīgi. Tas man bija liels jautājums: trenēt vai ne? Profesionālu sportistu, ar kuriem es sadarbojos, pieredze mani pārliecināja, ka savu ikdienas vajadzību nodrošināšanai tas ir nepieciešams. Vīna biznesā es arī nepiedalos viena, bet kopā ar māsu Māru. Daudz palīdz un atbalsta biznesā mans vīrs.

Savu turpmāko likteni jūs saistāt ar Ventspili?

– Tādēļ es atgriezos. Pirms dēla piedzimšanas vēl pieļāvu, ka varēsim palikt Itālijā. Taču, kad piedzima dēls, es sapratu, ka gribu, lai viņš aug starp savējiem un iemīl Latvijas kultūru un dabu. Māsa Māra ieguva augstāko izglītību ASV un arī varēja tur palikt. Taču arī atgriezās Ventspilī, jo šeit ir mūsu treneris Māris Grīva. Lai gan esam maza tauta, esam stipri, inovatīvi un spējam viegli pielāgoties apstākļiem, atbalstām cits citu, un tas ir ļoti svarīgi mazai tautai.

Lasi vēl

Komentāri (2)

  • 0
    Kārlis_ Pirms 1 nedēļas, 4 dienām

    Trakās :D

  • -2
    Vērotājs no malas. Pirms 1 nedēļas, 4 dienām

    Laba lieta,vismaz riktīgu vietējo vīnu var padzert šitos trakos laikos.Kam ir pa kabatai.

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: