Pavasara revīzija skapī un galvā

Mēs veidojam savu iekšējo muzeju, ik pa laikam notraucot putekļus no sapņiem, kuriem sen beidzies derīguma termiņš. Tur mīt apcerīgās domas «Toreiz gan viss bija citādāk» vai «Kāpēc es nepateicu to toreiz?». Tā nemanot tērējot savu dārgo enerģiju tur, kur vairs nekā nav. Šī tērēšanās notiek skapjos un sarunās, kas atkārtojas un iet uz riņķi. Tā notiek situācijās, kad noraidām jaunas idejas vai tehnoloģijas tāpēc, ka agrāk bez tā iztika.

Hārvarda Universitātes pētnieki Metjū Kilingsvorts un Daniels Gilberts prestižajā žurnālā Science publicētajā pētījumā Klīstošs prāts ir nelaimīgs prāts secināja, ka 47% laika pavadām atmiņās vai nākotnes plānos, kas liedz mums justies apmierinātiem. Tas nozīmē, ka, dzerot šī rīta kafiju, manis te nemaz nav. Es esmu kaut kur pagātnē, mēģinot uzspodrināt atmiņas, kas, godīgi sakot, nemaz nav tik precīzas. Mūsu smadzenes ir viltīgas, tām patīk pagātni padarīt košāku vai drūmāku, nekā īstenībā bija. Tā zaļā zāle bērnībā? Varbūt nemaz nebija tik zaļa.

Tajā pašā pētījumā zinātnieki nonāca pie vēl viena interesanta novērojuma. Izrādās, ka patiesa labsajūta mūs pārņem brīžos, kad prāts un ķermenis pilnībā nodevušies sportam, sarunai vai mīlēšanās priekam. Savukārt šī sajūta nemanāmi izplēn, kad viss ir ierasts, pasīvi atpūšoties vai bezmērķīgi sēžot pie datora. Tad prātam ir brīva vaļa atkal kaut kur aizklīst. Tātad laime nekur nav jāmeklē. Tā atrodas tur, kur esam, un tajā, ko darām šajā sekundē.

Pavasaris šajā ziņā ir izcils skolotājs. Tas neskatās atpakaļ. Daba bez asarām šķiras no pērnā gada lapām un kūlas, lai dotu vietu mazam, zaļam asnam. Koks netērē laiku, saldsērīgi apcerot, cik silti bija pagājušajā jūlijā. Tas vienkārši aug.

Es arī vēl mācos. Bet ko iesākt ar ieplīsušo krūzi? Japāņi tās lāpa ar zeltu, plaisas pārvēršot vērtībā. Arī es ļaušu atmiņām gulēt sirds dziļumos kā dārgām zeltītām pēdām. Gribu iziet pavasarī ar atvērtu prātu un rokām, kas aizņemtas ar ko jēdzīgu, ne tikai putekļu slaucīšanu atmiņu muzejā.

Nupat es redzēju Facebook, ka vizbules mežā jau zied. Tās nemaz negaida, kamēr es beigšu sērot par savu saplēsto krūzi. Tās ir klāt.