Dievs deva laimīgu ģimeni

Volodjas jaunība bija trauksmaina – lai gan viņš bija precējies, vīrietim patika uzdzīve, viņš daudz dzēra, smēķēja, satikās ar sievietēm, sarunājoties ar citiem, neizvēlējās vārdus un aizskāra viņus ar sāpīgām zobgalībām: «Toreiz nesapratu, kas tas ir slikti. No vienas puses, dziļi sirdī  jutu, ka dzīvoju nepareizi, no otras – skaidri zināju, ka pats nespēju atbrīvoties no netikumiem. Man bija labs darbs, bet dzeršanas dēļ to zaudēju, pēc tam mētājos no viena darba uz citu, jāsaka godīgi – nodzēros.» Sieva, nespējot izturēt šādu dzīvesveidu un nepamatotu greizsirdību, izšķīrās.

Arī Ramona zināja, ko nozīmē šķirta laulība. Palikusi viena, viņa aizvien biežāk sev jautājusi, kāda ir dzīves jēga. Ārēji nekas traks nebija noticis, bet dvēsele sauca pēc palīdzības, tā gribēja prieku – prieku, kas piepilda sirdi, nevis iztukšo, atstājot mieles. Ramonas dzīve mainījās, kad viņa pēc ilgiem meklējumiem satika Dievu: «Sapratu, ka Jēzus dod daudz vairāk nekā pasaule. Viņš jau visu ir izdarījis, Viņš izlējis asinis mūsu dēļ, paņemot pie sevis visas nastas un piedodot grēkus. Agrāk mēs ar Volodju  , tāpat kā daudzi citi neticīgie, smējāmies par Dievu un izzobojām kristiešus, bet tagad cieši turamies pie Viņa, jo saprotam – viss labais nāk no Dieva.»

Reiz, kad Vladimiram pēc ilgas dzeršanas izdevies atrast darbu, viņš uzņēmumā saticis Ramonu. Pēc dienas nupat iepazītā kolēģe aizbraukusi, un Volodja vaicājis citiem, uz kurieni un kāpēc. Izrādījās, ka Ramona devusies uz kristiešu konferenci. Kad viņa atgriezās, Vladimirs, būdams vieglā alkohola reibumā, izvaicājis, kur bijusi un ko redzējusi: «Ramona mierīgi paskaidroja, ka tic Dievam un vēlas Viņu iepazīt vēl vairāk, tādēļ apmeklē seminārus un konferences. Acīmredzot manā dzīvē bija pienācis brīdis, kad biju gatavs satikties ar mūsu glābēju, tāpēc nesmējos un kopā ar Ramonu labprāt devos uz baznīcu. Es gan uztraucos, vai drīkstu iereibis iet pie Dieva, ko teiks citi kristieši, bet Ramona mani pārliecināja, ka viņi priecāsies, uzzinājuši, ka vēl viens cilvēks nolēmis atgriezties.»

Tā arī noticis. Dievs nekavējoties mainīja Volodjas sirdi, domas un uzskatus. Vispirms viņš atteicies no lamuvārdu lietošanas un zobošanās ieraduma. Tieksme pēc apreibinošajām vielām padevās vēlāk: «Kādu dienu pamodos savā dzīvoklī, kurā bija ļoti liela nekārtība, uz grīdas gulēja pudelesbrāļi. Gribēju salāpīties, bet naudas nebija. Gāju pie Ramonas aizņemties desmit latus, bet toreiz vēl nezināju, ka, man aizejot, viņa lūdza Dievam, lai Viņš man ļauj naudu izmanto svētīgi. Tā arī notika. Iegājis dzīvoklī, teicu vīriem, lai dodas prom. Viņi brīnījās, bet es biju nolēmis sākt jaunu dzīvi. Pēc kāda laika izdevās atmest arī smēķēšanu.»

Pirms 11 gadiem Ramona un Volodja apprecējās, Dievs viņiem dāvāja divus brīnišķīgus dēlus. Kopdzīves sākumā parādu dēļ Mironoviem dažkārt pat nebija, ko ēst, bet Dievs vienmēr sūtīja palīdzību, un arī tagad  dzīvesbiedri ik uz solā jūt svētību: «Esam laimīga ģimene, kas klausa Dievam un iesaka to darīt arī citiem. Mums Viņš deva svētību, tātad dos ar citiem.»