Latvijas staltbriežu godam

Ventspils nenoliedzami ir pelnījusi šo godu, jo tieši tās pievārtē – Gārzdes, Tārgales un Zūru mežos – 1911. gada janvārī baltvācu baroni ieveda pirmos staltbriežus izmitināšanai savvaļā. Turklāt Ventspils novads ir viens no mežainākajiem Latvijā, bet pilsētas vēsture, kā liecina medību rags tās ģerbonī, cieši saistīta ar medībām. Arī šodien medību kolektīvi glabā un iedzīvina senas medību tradīcijas, bet meži slēpj savvaļas dzīvnieku bagātību. 

Ideja

Briežu simtgades fakts uzrunājis pilsētas domes izpilddirektoru, reizē arī kaislīgu mednieku Aldi Ābeli un citus pieredzējušus medniekus. Ābelem spilgtā atmiņā palikusi pirms vairāk nekā 20 gadiem Vīborgā (kādreizējā Somijas pilsēta Vipuri) redzētā aļņa statuja, kas kļuvusi par somu nacionālo simbolu. Līdzīgs piemineklis atrodas arī Vācijā, Romrodē. Idejas īstenošanai uzrunāts tēlnieks Gļebs Panteļejevs –Tirgus laukumā izvietoto kādreiz lietoto mēru un svaru skulptūru autors. 

Pilsētas attīstības komisijā atbalstīts staltbrieža statujas mets – briedis, kura ragu vainagotā galva atmesta bauru laika kaislību rēcienā, – un skulptūras atrašanās vieta. Iecerēts, ka tā atradīsies pilsētas augstākajā punktā – Lemberga hūtes galā. Ņemot vērā, ka kalnam vēl jāaug, statuju katru otro gadu pārvietos augšup. Šobrīd kalna augstums ir 50 metri, bet tam vēl jāaug līdz 86 metru atzīmei. Staltbrieža skulptūru plānots veidot no bronzas un atklāt Pilsētas svētkos, līdzekļus tās izgatavošanai atvēlēs ne tikai Ventspils pašvaldība, bet arī pilsētas uzņēmumi, mednieku kolektīvi un individuālie mednieki.

Tēlnieka skatījums

«Tas ir neparasts darbs. Briedis ir neizsakāmi skaists dzīvnieks, un es vienmēr esmu vēlējies skulptūrā veidot kādu lielu dzīvnieku,» atzīst Gļebs Panteļejevs. Mākslinieks neslēpj, ka viņam radošajā darbībā nav nācies veidot kaut ko līdzīgu, tāpēc ir ļoti interesanti pamēģināt kaut ko jaunu. Darbs solās būt interesants arī no civilizācijas vēstures viedokļa, jo cilvēka kā bioloģiskas sugas daudzu tūkstošu gadu attīstības pamatnodarbošanās bijusi medības. Medības ir cilvēces pavadonis, tiesa, ar neviennozīmīgu attieksmi mūsdienās, un bioloģisks, kultūras un vēstures fenomens vienkopus. Lai sasniegtu īsta dzīvnieka iespaidu, skulptūrai jābūt mazliet lielākai par briedi dabiskā augumā.

Vēsture

Tagadējās Latvijas teritorijā staltbriežus sāka ievest jau 16. gadsimtā – kungu medību izpriecām. Tos palaida iežogotās teritorijās, un, ja kādam no dzīvniekiem laimējās izsprukt no tā saucamā briežu dārza, tad brīvā dabā tas neiedzīvojās.

Izmitināšanai savvaļā staltbriežus – duci mātīšu un četrus briežus – no Krievijas ķeizariskā medību iecirkņa Spalā (Polija) un no citām krievu audzētavām baltvācu baroni ieveda 1911. gada janvārī. Pirmo pārbaudījumu – pielāgoties garajai un bargajai Kurzemes ziemai – no Polijas dienvidiem ievestie dzīvnieki izturēja spīdoši. Sākumā briežus turēja aplokos, pēc tam tos vairākās vietās atvēra. Brieži pamazām pārvietojās uz, viņuprāt, daudzsološākajām vietām. Pirmajos trijos gados briežu aizbildņi vienojušies dzīvniekus nešaut un arī nākamajos trijos – nošaut pa vienam briedim katrā iecirknī.

Pirms Pirmā pasaules kara briežu ganāmpulks Kurzemes mežos bija savairojies līdz pustūkstotim, taču lēš, ka kara gadus pārdzīvoja kādi 100 dzīvnieki. Taču tie naski vairojās, un Otrā pasaules kara priekšvakarā Latvijas mežos mita aptuveni 1300 briežu. Arī šo karu briežu ganāmpulks pārdzīvoja, turpinot pieaugt daudzskaitlībā un varenībā.

Foto: Tēlnieks Gļebs Penteļejevs, izgatavojot skulptūru, par paraugu ņems konkrētu, zelta ragu pāri.