Dievs zina, kam un ko var dot

 Atceroties bērnību, kad pirmo reizi aizgājusi uz dievnamu, Lūcija saka šādi: «Toreiz mūsmājās nebija ne televizora, ne radio, ne telefona. Vienīgā vieta, kurā kaut kas notika, bija baznīca. Tā nu ticība man pazīstama kopš bērna kājas. Pēc tam jau bija visādi laiki, bet, kad sākās neatkarība, par Dievu atkal varēja runāt neslēpjoties.» Kad mazotnē, gan tagad Lūcija par savu dievnamu sauc Piltenes evaņģēliski luterisko baznīcu.

Vēl nesen to apmeklēja arī māsa Ilga, ko Dievs šoziem aizsauca mūžībā. Tagad Lūcija priecājas par to, ka Dievu iepazīst viņas bērni un mazbērni. «Ar varu iet baznīcā, es domāju, nevienu nevajag spiest. Katram ir savs laiks, kad viņš nonāk pie atziņas, ka ticība palīdz un stiprina.

Kopš mūsu draudzē kalpo Kārlis Puķītis, vienkāršs un sirsnīgs cilvēks, esmu ievērojusi, ka dievnamā sākuši iet pat tie, kas agrāk tam meta līkumu.» Vasarā, kad pilteniece pieskatīja savus mazmazbērnus, Piltenes baznīcā viņa iegriezās reti, bet tad Lūcija ticības lietas pārrunājusi ar mazmazdēlu. Viņam bijuši lieli brīnumi, ka vecome savulaik, lai nokļūtu dievkalpojumā, gājusi četrus kilometrus.

«Es jau vecs cilvēks, man netīk, ka tagad televīzija rāda tādas multenes, piemēram, Simpsonus, kur – it kā pa jokam – pamāca, kā var pakārties. Mazie saskatās un taisa pakaļ. Cik tur daudz vajag, lai nelaime būtu klāt.» Lūcija ir iesvētīta Ventspilī; pilsētā viņa izaudzināja meitas, bet pirms 30 gadiem atkal atgriezās Piltenē, iesaistoties vietējās draudzes dzīvē. «Atmodas sākumā daudzi sāka iet baznīcā.

Pie mums kalpoja Austra Reine, cilvēki labprāt sekoja viņai, bet daudziem pēc tam degsme noplaka. Grūti pateikt, kāpēc, katram jau ir cita situācija. Otram dvēselē neielīdīsi, un vai to vispār vajag?» Lūcija savā draudzē bijusi gan kasiere, gan priekšniece, bet lepnu dāmu nav tēlojusi. Vēl vairāk – ja nebija palīgu, pati pļāvusi zāli un zāģējusi malku. «Es nekad nav vairījies no netīriem darbiem.

Tagad, ja vajag, baznīcā drusku šo to piekārtoju; viss, kas tur šūts, ir manu roku darbs. Lielās lietās vairs nav spēka mesties, bet jaunos ar par to nevar diži kaunināt. Tagad cilvēki turas pie darba ar zobiem un nagiem, un pareizi dara, tāpēc nevar vienmēr apmeklēt dievkalpojumus un iet talkā, kad to vajag.»

Kad vaicāju, kā Lūcija ikdienā izjūt Dievu, viņa aizdomājas. «Nu, grūti jau vārdos to pasacīt. Jā, ir bijis, kad cilvēki man nāk virsū un bargi prasa: «Kur tad ir tas tavs Dievs!?» Bet ir, ir Viņš! Reiz, kad biju savā fazendā, nu, mazdārziņā, noņēmu kartupeļu un burkānus, bet nezināju, kā to visu dabūt mājās.

Pie sevis lūdzu Dievu, lai palīdz. Sadzirdēju, ka tālumā rūc traktors, un tūdaļ jau bija klāt kaimiņš, kas aizveda saknes mājās. Daudzreiz tā ir bijis, ka šķiet – viss, stāvu aizas malā – , bet vienmēr viss tomēr sakārtojas. Un zin, kā vēl ir? Ja Dievs piepildītu pilnīgi visas mūsu lūgšanas, mēs pavisam izlaistos. Viņš zina, ko, kam un kad var dot.»

«Kad es bij draudzes priekšnieks, es baznīcā min ērģels. Nekas toreiz nebij pa grūt,» atceras Lūcija.