Mācītāja pārdomas par kristīgo mācību

– Nevaru un negribu pārmest vecākiem, ja viņi izvēlas ētiku, vecāki šādus pārmetumus nav pelnījuši. Kristīgā mācība kā mācība par ticību ir sirds un jūtu pasaules ļoti intīms pārdzīvojums, tāpēc tas, no vienas puses, ir individuālas izvēles ceļš, un ir vajadzīga liela uzticēšanās, lai ļautu kādam šajā jautājumā būt padomdevējam.

Turklāt šodienas skolēnu vecākiem pašiem nav pieredze, ko nozīmē skolā mācīties kristīgo mācību. Un tas, ko nepazīstam, neesam paši piedzīvojuši, bieži mūs biedē. Izvēles tiesības gan ne vienmēr nozīmē izvēles iespējas, piemēram, mana jaunākā meita ir vienīgā klasē, kura vēlējās mācīties kristīgo mācību, tomēr saprotamu iemelsu pēc viņas izvēle palika nepiepildīta, un meita mācās ētiku, kas savā būtībā ir kristietības daļa, domājot par cilvēku savstarpējām attiecībām.

Es saprotu tā – ja šobrīd valsts skolā ir iespēja izvēlēties kristīgo mācību vai ētiku, tad nākotnē varam nonākt pie tā, ka pēc gadiem 15 skolās var piedāvāt izvēlēties arī citu reliģiju piedāvātu programmu. Un vēl – manuprāt, ir svarīgi aktivizēt un pilnveidot svētdienas skolu darbību.

Šovasar  mūsu draudzē esam iecerējuši jūlijā rīkot svētdienas skolas nodarbības Nozīmīgo atklājumu skola, ko varēs apmeklēt ne tikai mūsu draudzes svētdienas skolas bērni, bet arī viņu draugi.