Palīdzība klaiņojošam dzīvniekam

Saldus dzīvnieku patversmē SIA Oposums, ar ko p/i Komunālā pārvalde slēgusi līgumu par bezsaimnieka dzīvnieku izmitināšanu, šā gada astoņos mēnešos no Ventspils nonākuši 20–30 bez saimnieka palikuši suņi. Patversmes saimnieks Dzintars Rupeiks piemin divus zelta retrīverus – mammu un dēlu, kuri patversmē no Ventspils ievesti pavisam nesen, bet nu jau ieguvuši citus saimniekus.

«Lai cik suņu patversmē arī būtu, līgums ar Komunālo pārvaldi paredz, ka Ventspils dzīvniekiem vieta tajā atradīsies,» skaidro Rupeiks. Būtībā suņi pie saviem glābējiem dzīvo daudz ilgāk nekā likumā paredzētās divas nedēļas, veiksmes gadījumā – kamēr tiem tiek sameklēti jauni saimnieki. Citādi ar patversmes uzturēšanās atļaujas saņemšanu ir iedzīvotāju privātajiem suņiem.

Ja cilvēks kaut kādu apstākļu dēļ spiests šķirties no sava dzīvnieka un vēlas to ievietot patversmē, ar saldeniekiem iepriekš jāsazvanās un jāvienojas gan par šo iespēju, gan cenu. Rupeiks skaidro, ka pati dārgākā maksa par dzīvnieka pieņemšanu ir 35 lati. (Lielākā daļa no šīs naudiņas tiek tērēta paša dzīvnieka uzturēšanai un ārstēšanai.) Pieejami arī maksas transporta pakalpojumi. Ja patversmes darbinieki pēc dzīvnieka atbrauc pakaļ, tad jārēķinās vēl ar 35 latu izdevumiem.

Diemžēl vēl joprojām cilvēkiem trūkst īstas skaidrības, kā rīkoties, sastopot un vēloties palīdzēt klaiņojošajam dzīvniekam. Pārvaldes direktora 1. vietnieks Edgars Puriņš skaidro, ka cilvēkam par bezsaimnieka suni jāpaziņo Komunālajai pārvaldei. Tālākais ir uzņēmuma ziņā – sazinoties ar Saldus patversmes darbiniekiem, dzīvnieks uz turieni tiks nogādāts.

Taču rodas problēma – klaiņojošais rējējiņš var uzturēties kādā konkrētā teritorijā, taču ne vienā vietā. Piedevām suņuki bieži vien ir izjutuši cilvēku cietsirdību – sitienus un spērienus, tāpēc tik viegli vis rokās nedodas. Kāda sieviete, rūpēs par klaiņojošu, izbadējušos un izslāpušu sunīti, aptuveni nedēļu dzīvoja vienos uztraukumos, kamēr izdevās to nogādāt patversmē. Toreiz Talsos, kur mīt liela daļa Ventspils klaiņotāju. Galvenās grūtības radušās, mēģinot dzīvnieku notvert. Diemžēl neprasmi un neieinteresētību uzskatāmi demonstrējuši uzņēmuma Djuma 4 vīri, kuriem suni noķert nav palīdzējis pat speciālais aprīkojums.

Jebkurā gadījumā patversmes pakalpojumi dzīvniekam rodami vien tad, kad kāds atsaucīgs, līdzcietīgs cilvēks par to parūpējas, netaupot ne savu laiku, ne līdzekļus, ne sirds siltumu. Palīdzība būtu vienkāršāka un efektīvāka, ja patversme būtu uz vietas – Ventspilī. Diemžēl arī SIA Rembo ziedojumu vākšana patversmes būvniecībai turpat divu gadu garumā nav devusi cerēto un uzņēmēja solīto rezultātu. Atliek vien apelēt pie Rembo īpašnieka godīguma un pašcieņas, ziedotāju vārdā lūdzot patversmes būvniecības pabeigšanu un atvēršanu. Lai atkal, atnākot ziemai, nebūtu jārunā par izsalkušiem un nosalušiem dzīvniekiem.