Pārdomas pēc 15. Saeimas vēlēšanām

Droši vien jāsāk ar to, ka gandrīz 49% vēlētāju vēlēšanas boikotēja un uz vēlēšanu iecirkņiem neaizgāja. Var domāt un minēt, kas tieši un kāpēc neatnāca, vai tas ir labi vai slikti. Taču neapstrīdams paliek fakts: jauno Saeimas sastāvu izvēlējās nedaudz vairāk kā puse balsstiesīgo iedzīvotāju. Otrkārt, vairākums vēlētāju, īpaši reģionos, balsoja akli par partiju sarakstiem, kuros lielākoties bija viņiem nepazīstami cilvēki. Iespējams, arī tāpēc pārliecinošu uzvaru vēlēšanās guva partiju saraksti ar populāriem līderiem, kuri pēdējos mēnešos nepazuda no televīzijas ekrāniem un sociālajiem tīkliem.

Taču populārie līderi pārsvarā kandidēja Rīgā. Savukārt reģionu vēlētājiem nācās balsot praktiski par nepazīstamiem cilvēkiem. Daudzi, atnākuši uz iecirkni, bija šokā: gribēja balsot par konkrētu kandidātu, bet viņa sarakstā nav! Ne velti sabiedrībā arvien uzstājīgāk izskan ideja par vēlēšanu sistēmas maiņu, lai katrs vēlētājs zinātu, par ko konkrēti balso un no kura pēc tam var prasīt atbildību par solījumu izpildi. Ventspilnieki jaunajā Saeimā vispār provizoriski vēl nav ieguvuši nevienu pārstāvi no savas pilsētas vai novada. Teorētiski iespēja iegūt mīksto mandātu ir Apvienotā saraksta pārstāvim Mārim Dadzim un Jaunās Vienotības pārstāvim Ģirtam Valdim Kristovskim, kuri palikuši pirmie aiz svītras, – ja viņu partijas biedri saņems ministru portfeļus.

Iespējams, arī tāpēc balsošanas rezultāti reģionos atšķiras no oficiālajiem vēlēšanu rezultātiem. Piemēram, Kurzemē un konkrēti Ventspilī vēlētāji jaunajā Saeimā vēlējās redzēt deputātus no Zaļo un Zemnieku savienības (attiecīgi 6,74% un 13,36% balsu), kuras sarakstā bija daudz viņiem pazīstamu personu, taču pauda neuzticību Jaunajai Vienotībai, kura ne Kurzemē, ne Ventspilī nepārvarēja 5% barjeru, bet kopējo vēlēšanu rezultātu dēļ Saeimā iekļuva.

Un vēl viens uzmanības vērts vēlēšanu rezultāts – diasporas balsojums. No gandrīz 200 tūkstošiem ārvalstīs dzīvojošo Latvijas pilsoņu uz vēlēšanu iecirkņiem, lai pildītu savu pilsoņa pienākumu pret dzimteni, ieradās tikai 11,63% jeb katrs devītais vēlētājs. Manuprāt, tādējādi mūsu ārvalstīs dzīvojošie tautieši demonstrēja acīmredzamu vienaldzību pret to, kas notiek Latvijā, liekot saprast, ka, visticamāk, arī atgriezties viņi pagaidām negrasās. Tāpēc nākamajai valdībai un parlamentam vajadzētu vairāk orientēties uz tiem, kuri dzīvo Latvijā, un censties padarīt viņu dzīvi labāku. Varbūt tad arī emigranti vēlēsies atgriezties.