Laukos paliek sirdsbalss sauktie

Rosīgo ūdrandnieku vidū, kas vēlējās rīkot ciema svētkus, ir Dusu ģimene – Mārīte un Jānis. Viņu skaistajā sētā, kurā aug gan skuju koki, gan krāšņojas smaržīgas puķes, domas par labo raisās pašas. Tas nekas, ka ģimenes galva puikas gados piedzīvoja izsūtījumu un zaudēja Krievijā brāli Krišu.

Dusu optimismu nemazina arī veselības ķibeles, kas nāk ne lūgtas, ne sauktas. «Mēs abi bijām šoferi – es arī, jo toreizējam kolhoza priekšniekam Imantam Nelsonam trūka kadru, un viņš uzaicināja mani. Vadāju vetārstus, braucu ar pašizgāzēju, nācās vizināt arī zaļbarību,» smaidot atceras Mārīte.

Ne viņa, ne vīrs arī tagad nesēž mierā un lūkojas pēc darba. Vasarās veicamā netrūkst – jāpļauj, jāravē, jālasa ogas, jānovāc dārzeņu raža un jāpieskata nobarošanai iegādātie bullīši, bet atpūtas brīžos var pārdomāt jaunību. Tā, Jānis atminas, ka agrāk Ūdrandē bija darbnīcas, dzirnavas, dārzniecība, pļavās ganījās 45 govis – nu tikai četras, ciemā dzīvoja daudz darbspējīgu cilvēku.

Tagad, pēc Damberu māju saimnieka aplēsēm, tuvākajā apkārtnē var satikt 25 pensionārus, 20 vietējo strādā pilsētā. «Vēl jau kādi cilvēki ir, bet tagad ūdrandnieku ir daudz mazāk nekā manā jaunībā.

Tiem, kam ir savs transports, var aizbraukt atpūsties uz Pilteni vai Ventspili, bet biļete vienā virzienā maksā Ls 0,75. Katrs to nevar atļauties, un tad jālūdz, lai kaimiņi aizved. Mēs, ja prasa, izlīdzam ar transportu, ja neprasa...» aizdomājas Mārīte. Reiz kādā spriešanā kaimiņi Ivars, Dzintra un Zaiga ieminējās, ka Dusu sēta ir kā radīta Ūdrandes ciema svētku rīkošanai, bet viss palicis pusceļā.

No vienas puses, nav bijusi liela atsaucība, no otras, ļaudis bažījušies par laika apstākļiem. Ja lītu, 150 ūdrandniekiem (pēc aptuvenām aplēsēm, kopā varētu sanākt šāds skaits) nebūtu, kur patverties, jo Damberos tik daudz vietas nav. «Dzīvojam te kopš 1966. gada.

Šī māja mūs ir pieņēmusi, te izaugusi meita Ineta un dēls Uldis, te patīk atpūsties trim mazbērniem. Sāp sirds, ka jaunie iet prom no laukiem, bet – nav darba, nav darba te,» nopūšas Jānis. Viņam un Mārītei nav receptes, kā mainīt situāciju – var jau veikt pētījumus un socioloģiskas aptaujas, tomēr galvenais ir sirdsbalss. Ja tā sauc uz laukiem, cilvēks izdomās, kā izdzīvot arī tad, ja šķiet, ka visi apstākļi sazvērējušies pret viņu.  

Foto paraksts: «Mēs neskumstam, mums vienmēr ir, ko darīt!» saka ūdrandnieki Mārīte un Jānis Dusi.