Teju pusgadsimtu bija nepamatoti aizmirsts mūsu slavenais un izcilais tautietis AUGUSTS BREINKOPFS, kuram nesen būtu apritējis 130 gadu.

Pateicoties entuziastiem no Ventspils un Sanktpēterburgas, izmantojot radu un Ventspils brīvostas pārvaldes finansiālo atbalstu, vēsturiskā netaisnība ir novērsta: pie jūrasbraucēja kapa uzstādīts piemineklis – enkurs. Šonedēļ tiks svinēta vēl viena vērā ņemama jubileja, ar kuru mūsu tautietim ir tieša saikne.

Šonedēļ aprit 90 gadu, kopš veiksmīgi tika pabeigta arktiskās ekspedīcijas dalībnieku, kurus vadīja itāļu pētnieks un dirižabļu būvnieks Umberto Nobile, glābšanas operācija. 1928. gadā ekspedīcija, kas sastāvēja no 16 cilvēkiem, ar dirižabli Itālija veiksmīgi sasniedza Ziemeļpolu, taču atpakaļceļā piedzīvoja katastrofu. Pēdējos izdzīvojušos ekspedīcijas dalībniekus izglāba padomju ledlauzis Krasins, kura kapteiņa otrais palīgs bija kuģa vadītāja un kuģu būvnieka dēls un mazdēls no Sīkraga Augusts Breinkopfs. Savas dzīves pēdējos gadus talantīgais jūrasbraucējs pavadīja Ventspilī. Tepat, Meža kapos, viņš arī atdusas.

No jūrasbraucēju dzimtas

Informācija par talantīgo jūrasbraucēju Augustu Breinkopfu nonāca Sanktpēterburgas iedzīvotāja, bijušā ventspilnieka Ērika Luņova rīcībā. Par mūsu tautieti viņš uzzināja, iedziļinoties leģendārā padomju ledlauža Krasins vēsturē. Raisoties interesei par Umberto Nobiles arktiskās ekspedīcijas izglābšanas vēsturi, pētnieks sāka interesēties par ledlauža komandas sastāvu. Tika noskaidrots, ka katastrofu piedzīvojušā dirižabļa komandu devās glābt 136 jūrnieku komanda, kurā bija 16 latviešu, stūrmani Augustu Breinkopfu ieskaitot. Hronoloģiskajos aprakstos par Ziemeļpola iekarotāju meklēšanu un glābšanu tiek pieminēts Augusts Breinkopfs, kurš pirmais ieraudzīja pazudušos ekspedīcijas dalībniekus.

1970. gada 27. aprīlī laikrakstā Padomju Venta bija publicēts Augusta Breinkopfa nekrologs, kuru bija parakstījusi biedru grupa. Lībiešu Breinkopfu dzimtai, no kuras cēlies leģendārais jūrasbraucējs, bija veltītas vairākas lappuses 1999. gada Lībiešu gadagrāmatā. Augusta tēvs Didrihs Breinkopfs bija kuģa vadītājs ar piekrastes kuģošanas kapteiņa diplomu. Vectēvs Klauss bija kuģu īpašnieks un kuģu būvnieks.

Piedzimis zvejnieku ciemā Sīkragā 1888. gada 12. septembrī, Augusts līdz 10 gadu vecumam runāja tikai lībiski. 10 gadu vecumā viņš iestājās Mazirbes skolā, kur apguva latviešu valodu. Pabeidzis četras klases, turpināja mācības Mazirbes jūrnieku sākumskolā. Tālbraucēja stūrmaņa, bet vēlāk arī kapteiņa diplomu Augusts Breinkopfs ieguva Liepājas un Rīgas jūrniecības skolā, pēc tam strādājis uz tirdzniecības kuģiem, kas kuģoja pa Eiropu. Pirmā pasaules kara laikā viņš bija nonācis Helsinkos un ar Krievijas flotes kuģiem tālāk – Kronštatē. Pēc kara strādājis uz velkoņiem Petrogradas ostā. Tajā laikā arī apprecējies, piedzimis dēls.

Lidojums uz Ziemeļpolu

1928. gada maijā notika Umberto Nobiles ekspedīcija uz Ziemeļpolu ar dirižabli Itālija. Slikto laikapstākļu dēļ dirižabļa komandai, kas izlidoja no Kongsfjorda līča Špicbergenā, tikai ar trešo piegājienu izdevās sasniegt iecerēto mērķi. Pārlidojot Ziemeļpolu, dirižabļa ekipāža nometa Itālijas karogu un Romas pāvesta iesvētītu krustu. Atpakaļceļā pūta spēcīgs pretvējš un bija vērojams liels apledojums. 25. maijā dirižablis, kas bija novirzījies no kursa, piedzīvoja nelaimi, nokrītot uz ledus blāķa. Sešus komandas biedrus, kas bija palikuši gondolā, vējš aizpūta uz austrumiem, un, visticamāk, viņi visi gāja bojā, lai gan joprojām tiek uzskatīti par bezvēsts pazudušiem. Viens komandas pārstāvis gāja bojā dirižabļa krišanas laikā. Savukārt deviņi izdzīvojušie ek­spedīcijas dalībnieki kopā ar Nobili, kurš kritiena laikā salauza kāju un plaukstas pamatni, palika uz ledus gabala. Par laimi, katastrofu piedzīvojušajai komandai, kas bija izglābusies, palika telts, pārtikas krājumi, pistole, navigācijas iekārta un radiostacija. Viņu nometne vēsturē zināma kā sarkanā telts. Vēlāk tāds pats nosaukums bija arī padomju un itāļu kopīgajai mākslas filmai.

Glābšanas operācija

Pazudušos Ziemeļpola iekarotājus devās meklēt un glābt pārstāvji no dažādām valstīm. Tomēr meklējumi nevainagojās ar panākumiem, jo nebija radiosakaru ar cietušajiem un nebija zināmas viņu atrašanās vietas koordinātas. Vienā no tādām meklēšanas operācijām gāja bojā slavenais Norvēģijas polārpētnieks Roalds Amundsens.

SOS saucienus no Nobiles komandas radiostacijas ar pašdarinātu radiouztvērēju nejauši uzķēra padomju radioamatieris Nikolajs ­Šmidts kādā ciematiņā Krievijas ziemeļos. Tajā pašā dienā viņš nosūtīja telegrammu uz Maskavu, un nekavējoties tika izveidota Itālijas glābšanas komiteja. Padomju Savienība sagatavoja divus ledlaužus, kuriem vajadzēja doties glābšanas ekspedīcijā. 16. jūnijā no Ļeņingradas izgāja ledlauzis Krasins, kas tolaik tika uzskatīts par lielāko pasaulē.

Krasina komandu veidoja brīvprātīgie. Glābšanas operācijā vēlējās iesaistīties arī Augusts Breinkopfs, kurš bija velkoņu kapteinis Ļeņingradas ostas flotē. Viņu iecēla par kuģa Krasins kapteiņa otro palīgu. Vēlāk teju visi latvieši no ledlauža Krasins gāja bojā 1937. gada represijās.

12. jūlijā plkst. 5.20 no rīta saskaņā ar ierakstiem sardzes žurnālā Augusts Breinkopfs pirmais ieraudzīja divus no ekspedīcijas dalībniekiem, kuri bija nolēmuši pašu ­spēkiem doties uz bāzi Špicbergenā. Šīs mazās grupas trešais dalībnieks – somu pētnieks meteorologs Malmgrens – gāja bojā mīklainos apstākļos. Uzņēmis uz klāja abus ekspedīcijas dalībniekus, ledlauzis tajā pašā dienā pietuvojās arī teltij, kurā atradās pārējie ekspedīcijas dalībnieki, un izglāba arī viņus. Atgriežoties ar izglābtajiem polārpētniekiem, ledlauzis Krasins pa ceļam izglāba arī vācu pasažieru kuģi Monte-Servantes ar 1500 pasažieriem uz klāja, kas no Hamburgas devās sagaidīt ekspedīcijas dalībniekus, taču pats iekļuva ledus apskāvienos, kas kuģa sānos izsita divus caurumus. Krasina aizkavēšanās izvērtās veselas nedēļas garumā, lai saremontētu un izvestu no ledus pasažieru kuģi.

1928. gada 5. oktobrī ledlauzis Krasins atgriezās Ļeņingradā, kur to svinīgi sagaidīja ārkārtīgi lieli cilvēku pūļi. Par dalību Itālijas komandas glābšanā Augustam Breinkopfam pasniedza Centrālās izpildkomitejas Atzinības rakstu, ko tolaik varēja pielīdzināt ordenim.

Atgriešanās dzimtenē

No 1930. līdz 1932. gadam Brein­kopfs bija ledlauža Krasins kapteinis, kas bargās ziemās palīdzēja kuģiem nokļūt Ļeņingradas ostā. Pēc tam Krasinu nosūtīja uz Murmansku, bet Breinkopfs pārgāja uz Baltijas kuģniecību, kur strādāja līdz 1941. gadam un bija viens no labākajiem kapteiņiem tālbraucējiem. Savas izcilās kapteiņa un stūrmaņa dotības viņš izpauda pārgājienā uz Spānijas ostu Bilbao Spānijas pilsoņu kara laikā 1936.–1939. gadā. Par šo pārgājienu viņš saņēma pirmo Ļeņina ordeni. Otrā pasaules kara laikā Breinkopfs strādāja Kaspijas jūrā, kur no Baku nogādāja uz Astrahaņu naftu degvielas ražošanai. Kara gados mira Breinkopfa sieva, savukārt frontē gāja bojā viņa vienīgais dēls Jurijs.

1947. gadā tika izveidota Latvijas kuģniecība un Breinkopfs ar prieku atgriezās dzimtenē. Lai turpmāk varētu būtu kapteinis tālbraucējs, viņam vajadzēja iestāties komunistiskajā partijā. Breinkopfs atteicās, taču palika strādāt kuģniecībā kā kapteinis darbaudzinātājs. 1951. gadā viņš saņēma otru Ļeņina ordeni – par varoņdarbiem kara laikā un sasniegumiem darbā.

Aizgājis pensijā, Breinkopfs pārcēlās uz dzīvi Ventspilī, kur Vasarnīcu ielā dzīvoja viņa brālis ar ģimeni. Pieredzējušais kapteinis nespēja vadīt dienas dīkā un sāka strādāt Ostas kapteiņa dienestā. Nopelniem bagātajam Latvijas kuģniecības darbiniekam piešķīra 3-istabu dzīvokli. Breinkopfs no dzīvokļa atteicās, palūdzot to atdot mehāniķim, kura ģimenē bija piedzimis trešais bērns. Viņš pats saņēma 2-istabu dzīvokli mājā Lielajā prospektā. Dzīves pēdējos gados viņu pieskatīja radiniece Erna Vanaga. Augusts Breinkopfs mira 1970. gadā, viņa brālis Pēteris – divus gadus vēlāk.

Šobrīd Ventspilī nedzīvo mūsu slavenā tautieša tuvinieki. Ēriks Luņovs paguva satikties ar Ernu Vanagu, kura pastāstīja par onkuļa pēdējiem dzīves gadiem. Viņa brāļa Pētera mazbērni un mazmazbērni dzīvo Rojā. Viņi saudzīgi glabā Augusta Breinkopfa dienasgrāmatu. Tās pirmajā lappusē lasāms ieraksts: «Sīkraga ciema zvejnieka dēla dzīve un panākumi.»

Svinēja jubileju

2018. gada 12. septembrī Meža kapos bija sapulcējusies neliela cilvēku grupa, lai atzīmētu Augusta Breinkopfa 130. dzimšanas dienu. Ziedus uz viņa kapa nolika Ventspils ostas kapteinis Arvīds Buks, Ventspils brīvostas pārvaldes pārstāve Kristīne Jansone, bijušie Ventspils ostas un Latvijas kuģniecības darbinieki, kas piedalījās meklēšanas un sagatavošanās darbos.

Entuziasti atrada Meža kapos talantīgā un varonīgā jūrnieka kapavietu, sakārtoja to, pasūtīja un uzlika pieminekli enkura formā. Kapteiņa radi un Ventspils brīvostas pārvalde finansēja pieminekļa iegādi un uzstādīšanu.

Noliekot ziedus uz sava kolēģa Augusta Breinkopfa kapa, ostas kapteinis Arvīds Buks sacīja: «Es lepojos ar to, ka mazs Latvijas ciems devis pasaulei tik talantīgu jūrnieku.» Ventspils palīdzēja atgūt piemiņu par mūsu izcilo tautieti. Sanktpēterburgā gatavojas laist klajā grāmatu par Augustu Breinkopfu.

Slaveno kapteini viņa 130. dzimšanas dienā pieminēja bijušais ventspilnieks Ēriks Luņovs (no kreisās), Ventspils ostas kapteinis Arvīds Buks un Ventspils brīvostas speciāliste Kristīne Jansone.

Ledlauzis Krasins, kas izglāba dirižabļa Itālija ekspedīcijas dalībniekus. 1930.–1932. gadā ledlauža kapteinis bija Augusts Breinkopfs.

Kapteinis Augusts Breinkopfs.

Lasi vēl

Komentāri (2)

  • 0
    Nif nifs 02.10.2018, 11:16:32

    Jo visa miesa ir kā zāle un visa viņas godība kā zāles zieds...bija cilvēks, nav cilvēka, un maz kas viņu vairs piemin. Un pasakiet, ka tā nav.

  • -1
    Kurzemnieks 02.10.2018, 23:31:55

    Interesanti.

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: