Drošības kultūra

Tagad šādi paziņojumi parādās arvien biežāk – vētru, plūdu, bīstamu laikapstākļu vai citu apdraudējumu gadījumos. Taču svarīgākais jautājums nav tas, vai šāds signāls ir neērts vai traucējošs. Daudz būtiskāk ir tas, ka šie paziņojumi mums atgādina – ārkārtas situācijas nav kaut kas tāls un teorētisks. Tomēr brīdinājums pats par sevi vēl negarantē drošību. Ja cilvēks saņem šādu paziņojumu, viņam jāzina, ko darīt, kur doties, kā rīkoties kopā ar ģimeni un kā palīdzēt bērniem saprast notiekošo. Bez šīm zināšanām pat vismodernākā brīdināšanas sistēma zaudē daļu savas jēgas. Turklāt arī vislabāk sagatavotajā sistēmā nestandarta situācijās var rasties apjukums.

To spilgti apliecināja 19. maijs, kad Cēsu novada iedzīvotāji pirmo reizi saņēma šūnapraides paziņojumu par iespējamu gaisa apdraudējumu. Kāda paziņa, kura dzīvo šajā pusē, neslēpa, ka piedzīvojusi ļoti nepatīkamas sajūtas. Viņas ģimenē aug divi bērni – viens apmeklē bērnudārzu, otrs skolu. Satraukums, neziņa, bērnu jautājumi un emocijas – kas notiek un ko tagad darīt? Šādas situācijas vēlreiz apliecina, cik svarīgi ir sabiedrībai skaidrot rīcību krīzes gadījumos un veidot, mūsdienu valodā runājot, noteiktus rīcības algoritmus, lai panika neņemtu virsroku.

Dzīvojam laikā, kad katrai ģimenei jāatrod brīdis sarunai par nopietnām tēmām, ko diktē šodienas ģeopolitiskā situācija. Bērniem jau agrā vecumā māca, kā rīkoties ugunsgrēka gadījumā, kā droši šķērsot ielu vai izsaukt palīdzību. Līdzīgi ieradumi būtu jāveido arī citām krīzes situācijām. Nevis biedējot, bet skaidrojot. Ja saņemts brīdinājums, vispirms jānoskaidro informācija. Ja nepieciešama evakuācija, jāzina, ko ņemt līdzi. Ja jāmeklē patvērums, jāzina tuvākā drošā vieta. Daudzi zina, ka patvertnes pastāv, taču nezina, kur tās atrodas, kā darbojas un vai tuvumā vispār tāda ir pieejama. Runāt par patvertnēm nenozīmē gaidīt katastrofu. Tieši pretēji – tas ir līdzīgi kā ar apdrošināšanu vai drošības jostu automašīnā. Mēs ceram, ka tās nekad nevajadzēs izmantot, taču jūtamies drošāk, zinot, ka tās ir pieejamas.

Šūnapraides signāls telefonā ir atgādinājums, ka drošība sākas ar zināšanām, ieradumiem un gatavību rīkoties. Patvertnes, evakuācijas plāni un skaidri rīcības algoritmi nav baiļu pazīme. Tā ir atbildīga gatavošanās situācijām, kuras diemžēl kļūst arvien neparedzamākas. Drošības kultūra neveidojas krīzes brīdī. Tā veidojas ikdienā – ģimenēs, skolās, darbavietās un sabiedrībā kopumā.