Ašvorts: «Sezonā pietrūka nedaudz no visa»

«Pēdējā mačā spēlēja vairāki jaunie, gribēju viņus pārbaudīt, jau domājot par nākamo sezonu, taču mums bija arī daudz problēmu ar sastāvu. Principā tā bija jau pēdējās trīs spēlēs, un tiešām žēl, ka tā notika sezonas beigās. Četriem spēlētājiem jau veikta operācija, vēl vienam operācija būs pēc sezonas, bet Vitālijs Rečickis tikko zaudējis tēvu un piektdien piedalījās bērēs, tāpēc nebija gatavs nospēlēt visas 90 minūtes. Kopumā jaunie nospēlēja labi un parādīja, ko varam gaidīt nākamgad. Zinot, kā spēle risinās Jelgavā, gribējām uzvarēt un būt otrie, taču nedaudz pietrūka, bet to var teikt arī par visu čempionātu, spriež Ašvorts.

Treneris uzskata, ka sezonas gaitā tā paša «nedaudz» pietrūka arī, lai komanda būtu pirmā: «Karlsons guva 17 vārtus, bet bija vajadzīgs vēl kāds rezultatīvs spēlētājs. Viņa trūka visu sezonu un pietrūka arī šoreiz. Parasti tie ir uzbrucēji, bet var būt arī malējie pussargi. Ediks šogad guva astoņus vārtus, četrus no 11 metriem, Alans – piecus, maz vārtu guva centra aizsargi. Protams, izjūtas sezonas noslēgumā nav tās labākās, jo gribējām būt pirmie. Varbūt nedaudz trūka arī veiksmes, jo sezonas beigās bija daudz traumu. Labi, ka komanda šajā situācijā tomēr nodemonstrēja raksturu, taču nevar cerēt, ka viss būs labi, ja katrā mačā spēlē cits sastāvs. Veiksmes trūkums jāsaista tieši ar traumām, turklāt tās ir tiešām nopietnas. Nedaudz pietrūkst, bet mēs, domājot par nākamo gadu, jau esam sākuši pie tā strādāt.»

No aizvadītās sezonas spēlēm Ašvortam visvairāk atmiņā palikuši pēdējie mači ar FK Jelgava un Spartaku: «Pirmais prātā nāk pēdējais mačs ar Jelgavu, jo tajā mēs zaudējām jau pieliktajā laikā. Tas mums nebeidzās labi, taču tā bija izšķirošā spēle. Domāju, ja uzvarētu, tad mēs kļūtu par čempioniem. Pirmo puslaiku nospēlējām nervozi, otrajā jau bijām labāki, bet nerealizējām savus momentus un ielaidām vārtus 93. minūtē. Savukārt no uzvarām tas ir pēdējais mačs ar Spartaku, kura scenārijs bija līdzīgs, bet jau par labu mums. Kad rezultāts vēl bija 0:0, zaudējām Žuļevu un Koļesovu, bet Kaspars Svārups divas minūtes pēc nākšanas laukumā guva izšķirošos vārtus. Tā droši vien bija mūsu emocionālākā un visveiksmīgākā spēle.»