Mīlestību saņēmušie bērni smaida

Daudziem no viņiem bija ierobežotas kustību spējas.Māsu apvienībai jau ir pieredze šādu pasākumu organizēšanā, bet katru gadu viņas tiekas ar citiem bērniem, katru gadu ir kāds jauns pārbaudījums, kura pārvarēšanai vajadzīgas ne tikai zināšanas, bet arī mīlestība.

Rīkojot šādus pasākumus, saka nometnes rīkotāja, Māsu apvienības vadītāja Elita Lapiņa, vienmēr vajadzīga laba komanda – arī šoreiz visi palīgi bijuši atsaucīgi un atbildīgi. Bērnus aprūpēt palīdzējuši 36 brīvprātīgie – lielākoties no Ventspils baptistu draudzes.

Pelčos notikušajā nometnē nedēļu atpūtās bērni no Kuldīgas, Cēsīm, Mērsraga, Tukuma, Jelgavas, Ventspils u. c. pilsētām, bija arī īpaša atbalsta grupa vecākiem, ko apmeklēja astoņi pieaugušie. «Mums bija bērni ar ļoti dažādām diagnozēm – 11 varēja pārvietoties tikai ratiņkrēslos, citiem bija vāja garīgā atpalicība, vēl kādam asinsrites traucējumi, audzēji.

Bija kāda meitenīte, kas pamazām atvadās no šīs dzīves un kurai kļūst arvien grūtāk runāt, bet arī viņa nometnē smaidīja,» saka Elita. Brīvprātīgie, kas gādāja par saviem aizbilstamajiem, bija kopā ar viņiem 24 stundas, jo daļai bērnu naktī vajadzēja palīdzēt apgriezties uz otriem sāniem vai kā citādi atvieglot viņu gaitas.

Trešajā dienā daudzi kalpotāji sagura un šaubījās, vai vēl kādreiz gribēs iesaistīties pasākumā, kas prasa gan fizisko, gan psiholoģisko izturību, bet jau pēc diennakts atvērās otrā elpa, un noslēguma pasākumā visi solījās pēc gada atkal būt kopā. «Es piekritu braukt uz Pelčiem, vēloties sagādāt bērniem prieku, jo zinu, ka daudzi no viņiem ikdienā nespēj izkļūt no mājām.

Grūtākais bija ratiņu stumšana,» smaidot atceras viena no brīvprātīgajām palīdzēm jauniete Monta Lūse. Savukārt Daina Cikmane, kas ikdienā strādā Ventspils 2. pamatskolā un māca bērnus ar garīgo atpalicību, atkal pārliecinājusies, cik laimīgi var justies tie, kas ir veseli: «Mums nevajadzētu raizēties par to, kā nav, bet priecāties par to, kas ir.

Starp citu, bērni ar īpašām vajadzībām ļoti labi uztver krāsu pasauli! Mākslas terapija viņiem palīdz izteikt savas izjūtas, bet mums, vērotājiem, aptvert, ko bērni domā un vēlas,» uzskata Daina. Pa dienu viņa kopā ar citiem komandas biedriem gādāja par dažādām nodarbībām, aicinot bērnu dziedāt, kustēties, izzināt Dievu, bet vakaros kopā ar visiem priecājās par ciemiņiem.

Viesu pulkā bija leļļu teātra aktieri, kristīgais iluzionists, stikla pūtējs, arī kāds puisis, kas pēc iegūtās traumas pārvietojas ratiņkrēslā. «Tikšanās ar dzīvespriecīgo Mārtiņu, kas stāstīja par to, ka, būdams ratiņnieks, dejo un spēlē basketbolu, sapurināja gan bērnus, gan mūs, pieaugušos,» atzīst Elita.

Pieaugušie – māmiņas un citas bērnu tuvinieces –, kas nometnes laikā iesaistījās atbalsta grupā, augstu novērtēja iespēju runāt par dusmām un nespēku, kas neizbēgami rodas, ikdienu rūpējoties pa mazajiem slimnieciņiem. «Noslēdzot nometni, secinājām, ka vajadzētu vēl vairāk palīgu, bērniem ar garīgu atpalicību būtu ieteicams organizēt atsevišķu nometni un laicīgāk jāsāk sadarbība ar bērnu vecākiem, lai zinātu, kas nepieciešams viņu mīluļu labsajūtai,» saka Elita.

Par atbalstu nometnes organizēšanā viņa pateicas arī visiem ventspilniekiem, kas ziemā apmeklēja Rotari kluba rīkoto labdarības koncertu, jo pasākumā ziedotos līdzekļus izmantoja Septiņu eņģeļu pilsētas būvēšanai.