No bezcerības līdz sportam un uzvarām

Jau četrus gadus Edijs sevi sauc par ventspilnieku. Dzimis Ventspilī, uzaudzis Talsos, bet tagad atgriezies pilsētā, kur atradis gan sev piemērotu vidi treniņiem, gan iespēju īstenot jaunus mērķus. Tomēr viss sākās ar notikumu, kas vienā mirklī lika pārskatīt iecerēto dzīves ceļu.

Iepazīsimies. Ko jūs ikdienā darāt?

– Strādāju mežizstrādes uzņēmumā. Uz Ugāli mani savulaik atveda darbs, bet uz Ventspili – sports. Kad sāku nopietni nodarboties ar triatlonu, sapratu, ka man nepieciešams baseins un iespēja regulāri trenēties, tāpēc pārcēlos uz Ventspili. Jāsaka gan, ka stāsts par to, kāpēc esmu nonācis sportā, ir daudz garāks. Patiesībā sports manā dzīvē vienmēr ir bijis ļoti svarīgs. Bērnībā un pusaudža gados nodarbojos gan ar vieglatlētiku, gan cīņas sporta veidiem. Man padevās viss, kam pievērsos, un šķita, ka sportā varētu veidot savu nākotni. Taču pusaudžu vecumā notika nelaimes gadījums, kas vienā mirklī sagrāva manus sapņus par sportista karjeru. Lai arī kādā brīdī šķita, ka ar to viss ir beidzies, dzīve vēlāk pierādīja pretējo.

Jums bija tikai 15 gadi un tikko pabeigta 8. klase. Kas toreiz notika?

– Tas bija vasaras brīvlaika sākums. Ar draugu jau iepriekš bijām sarunājuši vasarā piestrādāt kādā zāģētavā. Tā bija mana pirmā darba diena. Sākumā fasējām koka klucīšus plēvē un darījām to, kas mums bija uzticēts. Pēc kāda laika pie manis pienāca darbinieks un palūdza uz brīdi aizvietot kolēģi, kuram vajadzēja aizskriet mājās. Viņš strādāja pie lielā ripzāģa, ar kuru garināja dēļus. Tā kā no jaunajiem puišiem biju viens no vecākajiem, man īsumā parādīja, kas jādara. Un nelaime notika gandrīz uzreiz – šķiet, pirmajās piecās minūtēs. Cēlu uz rampas sešus metrus garu dēli, un vienā brīdī tā tālākais gals nosvērās lejup. Dēlis otrā pusē strauji uzrāvās augšup, tieši tur, kur atradās mana kreisā plauksta, un to ierāva ripzāģī. Es atceros pilnīgi visu – katru sajūtu, katru mirkli. To nav iespējams aizmirst. Samaņu nezaudēju ne negadījuma brīdī, ne līdz ātrās palīdzības atbraukšanai. Plauksta bija gandrīz norauta, tā turējās tikai uz asinsvada. Asinis šļācās, pirksti bija izmētāti visapkārt. Lielākā daļa cilvēku no šī skata apjuka vai nobijās un aizbēga, taču viens cilvēks palika man blakus. Esmu pārliecināts – tieši viņš izglāba manu dzīvību. Vispirms mani nogādāja Talsu slimnīcā, bet pēc tam pārveda uz Rīgu. Trauma bija ļoti smaga – plauksta bija pamatīgi sadragāta, nopietni bija bojātas arī locītavas.

Pēc tam sākās ilgs un sarežģīts ceļš pa slimnīcām un rehabilitāciju?

– Slimnīcā pavadīju aptuveni trīs mēnešus. Šajā laikā man tika veiktas vairākas operācijas. Ārsti centās glābt un atjaunot to, ko vēl varēja glābt. No citām ķermeņa daļām ņēma audus, nervus, muskuļus un ādu. Dažreiz šķiet, ka nav nevienas ķermeņa vietas, no kuras kaut kas nebūtu paņemts. Katra no šīm procedūrām bija atsevišķa operācija. Piecpadsmitgadīgam puikam tas bija ļoti smags pārbaudījums. Tajā brīdī sabruka visa mana pasaule. Pazuda visi mērķi, visi sapņi. Es nesapratu, kas ar mani notiks tālāk un ko vispār darīšu dzīvē. Sākās ļoti grūts periods, kas ilga piecus vai sešus gadus. Neviens īsti nezināja, kā man palīdzēt un kā ar mani runāt. Likās, ka sliktākais jau ir aiz muguras, taču neilgi pēc izrakstīšanās no slimnīcas smagi salauzu kāju – tas bija nopietns apakšstilba lūzums. Atkal nonācu slimnīcā, atkal operācija. Kājas kaulā ievietoja divus metāla stieņus. Divas nedēļas gulēju gultā un nedrīkstēju kustēties. Tieši tad ārsti man pateica vārdus, kurus atceros vēl šodien, – lai par sportu dzīvē aizmirstot. Toreiz šķita, ka līdz ar šo teikumu tiek pielikts punkts visam, par ko biju sapņojis.

Kā tikāt galā ar visu, kas notika pēc negadījuma?

– Neslēpšu – pēc iznākšanas no slimnīcas es būtībā pašiznīcinājos. Darīju visu, lai sevi sagrautu gan fiziski, gan emocionāli. Tajā laikā man nebija bail nomirt. Atgriezos mājās un kādu laiku pārvietojos ratiņkrēslā. Ar kruķiem staigāt nevarēju, jo roka pēc operācijām tam vienkārši nebija gatava. Kādu laiku stumdījos uz priekšu ar vienu kāju, bet pēc tam no jauna mācījos staigāt. Tas bija ļoti sarežģīts dzīves posms. Galvā bija tikai ballītes un vēlme aizmirsties. Man nebija nekādu bremžu. Es pēc dabas esmu karstasinīgs cilvēks, un visa tā enerģija, kas agrāk tika ieguldīta sportā, tajā laikā aizgāja pavisam nepareizā virzienā. Es biju dusmīgs uz dzīvi, uz sevi un uz visu, kas ar mani bija noticis.

Kas palīdzēja izkļūt no dzīves zemākā punkta?

– Domāju, ka visi šie notikumi mani ir izveidojuši par cilvēku, kāds esmu šodien. Tie norūdīja raksturu. Pirmos četrus gadus pēc negadījuma dzīvoju bez īsta mērķa, līdz manā dzīvē ienāca tagad jau bijusī sieva. Viņa palīdzēja paskatīties uz dzīvi citādi, ieviesa robežas un lika saprast, ka tā turpināt nevar. Pamazām viss sāka nostāties savās vietās. Tieši tajā laikā sāku nedaudz skriet. Sākumā tikai sev un tajos brīžos, kad mentāli bija īpaši grūti. Vēlāk attiecības kļuva nopietnākas, pieteicās pirmais dēls, un es arvien vairāk gribēju sevi izaicināt. Kādā brīdī pieteicos Stipro skrējienam. Sāku trenēties, nostartēju un sapratu, ka tomēr varu daudz vairāk, nekā līdz tam biju domājis. Arvien biežāk skrēju, palielināju distances, sāku strādāt ar treneri un pamazām atgriezos sportā arvien nopietnāk. Taču tad sekoja kārtējais trieciens. Vienā no skrējieniem pēkšņi sajutu asas sāpes kājā. Vienā brīdī viss ir labi, bet nākamajā tu vairs nevari paiet un nesaproti, kas noticis. Sekoja gari ārstu apmeklējumi un izmeklējumi. Sāpes nepārgāja, dzīvoju uz pretsāpju medikamentiem. Beigās nonācu pie traumatologa, kurš secināja, ka jāmēģina izņemt metāla stieņus, kas kājā atradās jau gandrīz desmit gadus. Atkal nonācu uz operāciju galda. Pēc operācijas ārsts paziņoja, ka viena no konstrukcijām ir tik ļoti ieaugusi audos, ka to nav izdevies izņemt. Atveseļojos, atsāku staigāt, vēlāk arī skriet, taču pēc laika viss atkārtojās. Atkal asas sāpes, atkal pretsāpju zāles un cīņa par iespēju vispār normāli pārvietoties un strādāt. Tobrīd šķita, ka dzīve mani vēlreiz noliek sākuma punktā.

Atkal tika pārbaudīta jūsu izturība?

– To sajūtu ir grūti aprakstīt. Pēc pirmās operācijas pagāja apmēram pusgads, bet būtisku uzlabojumu nebija. Atgriezos pie traumatologa, un viņš jau iepriekš bija brīdinājis, ka, iespējams, būs nepieciešama vēl viena operācija. Pēc otrās operācijas ārsts man teica: «Man ir gan laba, gan slikta ziņa. Labā – vienu metāla stieni izdevās izņemt. Sliktā – otru neizdevās, jo tas bija pārāk cieši ieaudzis audos.» Atveseļošanās bija smaga un ilga. Atkal nācās staigāt ar kruķiem un izmantot ortozi. Kad šķita, ka viss pamazām iet uz labo pusi, sāpes atgriezās. Tās bija tik spēcīgas, ka dažbrīd nesapratu, kā ar tām sadzīvot. Tobrīd sev apsolīju – ja vēl kādreiz varēšu normāli kustēties un dzīvot bez sāpēm, es vairs nekad neapstāšos. Ļoti svarīgs atbalsts tajā laikā bija mana sieva. Viņa redzēja, ka esmu pilnīgi salūzis. Kādu dienu televīzijā viņa ieraudzīja sporta ārsti Sandru Rozenštoku, un mēs nolēmām pieteikties konsultācijai Sporta laboratorijā. Tagad saprotu – tas bija pagrieziena punkts. Jau pirmajā vizītē ārste pateica, ka man ir labi fiziskie rādītāji un ka man vajadzētu saistīt savu dzīvi ar sportu. Man tas šķita neticami. Es atbildēju: «Bet es taču nevaru normāli paiet. Par kādu sportu mēs runājam?» Tomēr tieši tur sākās mans ceļš atpakaļ.

Vai uzreiz noticējāt, ka tas varētu palīdzēt?

– Nē, īsti ne. Taču nolēmu pamēģināt. Katru dienu darīju visu, ko ārste ieteica. Viņa izstrādāja vingrojumu programmu, kuras mērķis bija stiprināt muskuļus, saites un locītavas. Jo spēcīgāka kļuva muskulatūra, jo mazāka slodze gulās uz traumēto kaulu. Sāpes pamazām mazinājās, līdz kādā brīdī tās pazuda pavisam. Tajā mirklī pirmo reizi pēc daudziem gadiem sajutu, ka man ir iespēja atgriezties dzīvē.

Sāpes pazuda pavisam?

– Jā, pilnībā. Vienā brīdī sapratu, ka man vairs nesāp. Pēc visa piedzīvotā tā bija sajūta, kuru biju gandrīz aizmirsis.

Kā atsākās ceļš atpakaļ sportā pēc visiem pārbaudījumiem?

– Kad sāpes bija pazudušas, sāku meklēt sporta veidu, kas man neļautu apstāties. Tā nonācu līdz triatlonam. Mani uzrunāja tas, ka tajā apvienotas trīs disciplīnas – peldēšana, riteņbraukšana un skriešana. Tajā laikā es pat īsti nepratu peldēt un par triatlonu zināju ļoti maz, taču pēc visa, kam biju izgājis cauri, grūtības mani vairs nebiedēja. Es pilnībā iegrimu procesā. Trenējos divas un pat trīs reizes dienā, katru dienu gāju uz baseinu, mācījos peldēt, lasīju, analizēju un meklēju veidus, kā kļūt labākam. Man vienmēr paticis pētīt un analizēt, tāpēc arī sportā centos saprast katru niansi. Skriešanā, riteņbraukšanā un peldēšanā sekoju līdzi saviem rezultātiem, daudz mācījos un ar laiku savu ķermeni iepazinu tik labi, ka pēc pulsa, pašsajūtas un citiem rādītājiem varēju saprast, kad organisms ir gatavs strādāt un kad tam nepieciešama atpūta. Kādā brīdī sapratu, ka man pašam jāapgūst arī trenera zināšanas. Mani trenēja ļoti labs speciālists, taču dzīvē ne viss notiek pēc plāna. Man bija darbs, ģimene, bērni, un ne vienmēr varēju akli sekot iepriekš sastādītam grafikam. Slikts miegs, stress, pārslodze – tas viss ietekmē rezultātu. Gribēju saprast, kā pielāgot treniņus reālajai dzīvei, nevis otrādi. Triatlons kļuva par ļoti nozīmīgu manas dzīves daļu. Vairākus gadus startēju sacensībās, pārstāvēju Latviju arī starptautiskā līmenī. Tas man deva milzīgu fizisko un mentālo rūdījumu. Tajā pašā laikā tas bija arī sarežģīts periods. Es no sevis prasīju ļoti daudz, reizēm pat pārāk daudz. Bija brīži, kad šķita, ka atdodu sportam pilnīgi visu, bet neredzu rezultātus, uz kuriem cerēju. Triatlons ir arī finansiāli prasīgs sporta veids – sacensības, inventārs, ceļošana. Kādā brīdī sapratu, ka tādā režīmā ilgtermiņā vairs nevaru turpināt. Tomēr tieši triatlons izveidoja pamatu tam, kas es esmu šodien. Tas man iemācīja disciplīnu, pacietību un spēju nepadoties. Es vienmēr esmu gribējis pārbaudīt savas robežas un saprast, kur ir tas punkts, kurā citi apstājas, bet tu vari spert vēl vienu soli uz priekšu. Tieši šī pieredze mani vēlāk aizveda līdz HYROX, kurā ļoti noderēja viss, ko biju uzkrājis triatlonā – izturība, darba spējas un spēja ilgstoši strādāt uz mērķi.

Un ģimene to spēja izturēt?
– Es centos visu sabalansēt. Protams, bija brīži, kad tas nebija viegli. Treniņi un sacensības prasīja ļoti daudz laika, taču mēs centāmies atrast veidu, kā ar to sadzīvot. Tā arī pagāja vairāki gadi – nepārtrauktā kustībā, treniņos un sportā. Taču viss ieguldītais darbs atmaksājās. Visas tās stundas, slodze un disciplīna deva rezultātu. To apliecināja arī dažādie testi un izmeklējumi – ārsti man pat teica, ka man esot zirga sirds. Domāju, ka par to daļēji jāpateicas arī ģenētikai un vecākiem, kuri man devuši labu pamatu. Taču bez darba un neatlaidības ar to vien nepietiktu.

Kad patiešām sapratāt HYROX būtību?

– Sāku interesēties par HYROX, vērot apkārtējos un mēģināju saprast, kā šis sports darbojas un kā tam gatavojas. Rīgā šobrīd ir īsts HYROX bums – sporta zāles ir pilnas, un interese ir ļoti liela. Es pētīju šo sportu un sapratu, ka Latvijā tas vēl ir agrīnā attīstības stadijā – trūkst skaidras sistēmas, kā efektīvi trenēties un gatavoties. Tāpēc sazinājos ar HYROX reģionālo vadību, ieguvu piekļuvi apmācībām un izgāju kursus. Sapratu, ka šis sporta veids daudz līdzinās triatlonam – galvenais ir spēja izturēt specifisku slodzi un pēc spēka vingrinājumiem spēt turpināt skriet augstā tempā. Izstrādāju savu pieeju, sāku mērķtiecīgi trenēties un piedalījos pirmajās sacensībās. Starti bija veiksmīgi, mani pamanīja arī ārpus Latvijas, un interese par manu sniegumu pieauga. Lai gan rezultāti bija labi, pats jutu, ka varu vēl vairāk, tāpēc turpināju trenēties. Ar laiku sāku saņemt ziņas no cilvēkiem, kuri dalījās savos stāstos un teica, ka mans piemērs viņus iedvesmo. Tas lika saprast, ka sportam manā dzīvē ir lielāka nozīme – tas var palīdzēt un iedvesmot citus, ne tikai būt par rezultātiem vai medaļām. Tāpēc tagad turpinu savu ceļu apzināti, sportoju un vienlaikus cenšos nepazaudēt galveno – spēju palīdzēt un iedvesmot cilvēkus.

Bet pašas sacensības ir ļoti izaicinošas.

– Es zināju, ka to varu. Tas ir izaicinoši, bet tajā pašā laikā – kāpēc gan ne. Mūsdienās arvien vairāk sportā parādās cilvēki ar dažādiem fiziskiem ierobežojumiem, un tas tikai pierāda, ka iespējams ir daudz vairāk, nekā sākotnēji šķiet. Piemēram, HYROX startē sportisti ar dažādām traumām un veselības problēmām – no dažādām valstīm un ar ļoti atšķirīgiem stāstiem. Tas kļūst par normu, nevis izņēmumu. Runājot par aizvadītajām sacensībām Polijā, kur sasniedzu ļoti labu rezultātu, – tās man bija īpašas. Jutos ļoti labi sagatavojies un iekšēji gatavs. Es zinu savu līmeni un to darbu, ko esmu ieguldījis. Es nekad nedaru lietas pa pusei. Milzīgs paldies jāsaka Ventspils pilsētai un sporta klubam Terminālis, kur trenējos. Man ir nodrošināti apstākļi, iespējas un infrastruktūra – baseins, stadions, treniņu telpas. Tas ir būtisks pamats manai attīstībai. Ļoti nozīmīga bija arī sadarbība ar HYROX mediju komandu – fotogrāfiem un satura veidotājiem, kuri palīdzēja šo stāstu parādīt plašāk. Tas deva papildu motivāciju un sajūtu, ka mans darbs tiek pamanīts.

Vai ir atrasta atbilde, kā to visu iespējams sasniegt?

– Jā. Darbs, ļoti smags treniņu process, neatlaidība un ticība sev. Un spēja izmantot iespējas, kas rodas.

Kas ir nākamais solis sportiskajā ceļā?

– Pasaules čempionāts jūnijā Stokholmā, kas notiks no 18. līdz 21. jūnijam.

Varbūt īsi raksturojiet – kas ir HYROX un ar ko tas atšķiras no citiem izturības sporta veidiem?

– HYROX ir sacensības, kurās jāveic astoņas funkcionālās treniņu stacijas, un starp katru no tām – viens kilometrs skrējiena. Starts vienmēr ir skrējiens, tad seko vingrinājums, un šī secība atkārtojas līdz finišam. Stacijās ietilpst, piemēram, slēpošanas un airēšanas ergometri, smagumu stumšana un vilkšana, farmer carry jeb smagumu nešana, izklupieni ar smilšu maisu, burpee lēcieni un sienas bumbas. Formāts ir vienkāršs, bet fiziski ļoti prasīgs – galvenais izaicinājums ir spēja noturēt augstu tempu visu distanci.

Kā izskatās ikdienas treniņu process?

– Sagatavošanās periodā es nedēļā noskrienu ap 100 kilometru – skrienu katru dienu. Papildus ir četri spēka treniņi nedēļā. Viens ir maksimālā spēka darbs ar lieliem svariem, otrs – izturības spēks ar sacensību specifiku, un vēl viens – aerobie treniņi bāzes izturības attīstīšanai. Viss ir strukturēts tā, lai sacensībās varētu gan skriet ātri, gan kvalitatīvi izpildīt visas stacijas. Liela nozīme ir arī disciplīnai ikdienā. Mana motivācija ļoti bieži nāk no ģimenes – īpaši no maniem dēliem. Bērni ir spogulis, un tas ļoti ietekmē to, kā tu dzīvo un ko tu dari.

Un vai sportiskais gars jau ir parādījies arī viņos?

– Jā, tas pamazām sāk parādīties.

#sif_maf2026