Kovaļčuki desmit gadus dāvā bērniem māju sajūtu

Ventspils pašvaldība par rūpēm, drošības sajūtu un sniegtajām mājām 12 bērniem pasniegusi Atzinības rakstu Kovaļčuku audžuģimenei. Pateicoties Kovaļčuku audžuģimenei, bērni piedzīvo, ka pasaulē ir droša vieta un cilvēki, kuri patiesi par viņiem rūpējas.

Ventspilniece Tatjana Kovaļčuka ar vīru ir audžuvecāki jau desmit gadus, pēdējos divus gadus darbojas arī kā krīzes audžuģimene. Izdzīvota dažāda pieredze – no skaistas ilūzijas līdz sāpīgiem pārdzīvojumiem. Svarīgākā atziņa, pie kuras nonākusi Tatjana, ir nepadoties un saprast, ka mīlestība var būt ļoti dažāda. Sajūtot sevī aicinājumu kļūt par audžuģimeni, mēģināt to arī darīt.

Kas jāzina, ja vēlas kļūt par audžuģimeni?

Ervins Alksnis, Ventspils bāriņtiesas priekšsēdētājs

– Pirmais solis ir sazināties ar bāriņtiesu. Vēlams iepriekš piezvanīt un vienoties par tikšanās laiku. Visa nepieciešamā kontaktinformācija ir publiski pieejama.

Sarunas laikā bāriņtiesas speciālisti cenšas objektīvi izstāstīt, ko nozīmē būt par audžuģimeni. Tas nav tikai sirdsdarbs vai skaists aicinājums palīdzēt bērnam – tā ir ļoti liela atbildība. Audžuģimenēs nonāk bērni ar sarežģītu dzīves pieredzi, bieži vien ar emocionālām traumām, veselības problēmām vai citām grūtībām. Tāpēc ir svarīgi, lai cilvēks apzinātos, ka tas ir nopietns un reizēm arī ļoti smags darbs.

Ja pēc šīs sarunas cilvēks joprojām ir pārliecināts par savu vēlmi kļūt par audžuģimeni, viņš iesniedz iesniegumu. Tad sākas kandidāta izvērtēšanas process. Bāriņtiesa apkopo informāciju par personas sodāmību, darba vietu un veselības stāvokli, tostarp tiek pārbaudīti dati par psihiskās veselības un narkoloģiskajiem ierakstiem. Nepieciešama arī visu ģimenes locekļu piekrišana.

Nākamais posms ir obligātās apmācības ģimenes atbalsta centrā. Centru cilvēks var izvēlēties pats. Piemēram, Ventspilī bieži sadarbojas ar ģimenes atbalsta centru Terēze. Pēc apmācību pabeigšanas jākārto noslēguma pārbaudījums.

Pēc tam ģimenes atbalsta centrs bāriņtiesai iesniedz izvērtējumu, kurā ietverts psiholoģiskais novērtējums, zināšanu pārbaudes rezultāti, kā arī kandidāta brieduma un gatavības izvērtējums uzņemt bērnu savā ģimenē.

Kad visi dokumenti ir saņemti un izvērtēti, bāriņtiesa pieņem lēmumu par personas atzīšanu vai neatzīšanu par audžuģimeni. Būtībā tas ir lēmums, kas nosaka – cilvēks var vai nevar kļūt par audžuģimeni. Viss process kopumā aizņem aptuveni pusgadu.

Pēc pozitīva lēmuma sākas nākamais posms – gatavošanās bērna uzņemšanai ģimenē. Audžuģimene tiek iekļauta audžuģimeņu reģistrā un pati norāda, kādu bērnu būtu gatava uzņemt. Tiek pārrunāts bērna vecums, dzimums un citi aspekti. Tomēr jāapzinās, ka bērnu bez jebkādām grūtībām vai traumējošas pieredzes ārpusģimenes aprūpē praktiski nav. Katram bērnam ir savs dzīvesstāsts un izaicinājumi – emocionāli, psiholoģiski, veselības vai uzvedības jomā.

Kad bāriņtiesa atrod ģimenei atbilstošu bērnu, tā piedāvā iespēju viņu uzņemt. Pirms lēmuma pieņemšanas audžuģimenei ir iespēja ar bērnu iepazīties, satikties un veidot pirmo kontaktu. Bāriņtiesa šādu iepazīšanās procesu pat īpaši aicina izmantot. Ja abas puses ir gatavas sadarbībai, bāriņtiesa pieņem lēmumu par bērna ievietošanu audžuģimenē, savukārt sociālais dienests noslēdz attiecīgo līgumu. Ar to sākas audžuģimenes ikdiena.

Svarīgi zināt, ka audžuģimene šajā ceļā nepaliek viena. Atbalstu nodrošina ģimenes atbalsta centri, kas sniedz psiholoģiskās konsultācijas, informatīvu palīdzību, apmācības un profesionālu atbalstu. Nepieciešamības gadījumā tiek piesaistīti sociālie darbinieki, psihologi un citi speciālisti. Atbalsts var būt gan emocionāls un konsultatīvs, gan praktisks un materiāls, palīdzot audžuģimenei veiksmīgi pārvarēt dažādus izaicinājumus.

Mērķis nav liels skaits

Una Lapskalna-Alksne, Sociālā dienesta vadītāja

– Ventspils pašvaldība ir izveidojusi plašu atbalsta sistēmu bērniem bāreņiem, jauniešiem pēc ārpusģimenes aprūpes, kā arī audžuģimenēm. Atbalsta klāstā ietilpst pabalsts patstāvīgas dzīves uzsākšanai, sadzīves priekšmetu un mīkstā inventāra iegādei, ikmēneša izdevumu segšanai, mājokļa pabalsts, atbalsts mācību līdzekļu iegādei, pabalsts vispārējās izglītības iestāžu absolventiem, kā arī dažādu ārkārtas situāciju risināšanai. Tāpat pieejams pabalsts finanšu pratības apguvei. Atbalsts tiek sniegts arī audžuģimenēm, nodrošinot pabalstus bērna uzturam, apģērba un mīkstā inventāra iegādei, kā arī atlīdzību par audžuģimenes pienākumu veikšanu. Savukārt jauniešiem pēc ārpusģimenes aprūpes pieejams gan mentora pakalpojums, gan atbalsts īpaši izraudzītai atbalsta personai. Būtiski, ka pašvaldība ir viena no retajām Latvijā, kas bāreņiem nodrošina remontētus vienistabas dzīvokļus, palīdzot jauniešiem uzsākt patstāvīgu dzīvi.

Vienlaikus audžuģimenes saskaras ar nopietniem izaicinājumiem. Īpaši jūtams ir bērnu narkologu, bērnu psihiatru un psihoterapeitu trūkums. Šī problēma nav raksturīga tikai konkrētai pašvaldībai, bet gan visai Latvijai. Arvien biežāk ārpusģimenes aprūpē nonāk bērni ar sarežģītām veselības un mentālās veselības problēmām, kuru risināšanai nepieciešams specializēts atbalsts. Speciālisti norāda, ka sabiedrībā daudz tiek runāts par bērnu tiesībām, taču krietni mazāk – par bērnu pienākumiem. Publiskajā telpā pieejamā informācija lielākoties skaidro, kur bērns var vērsties palīdzības saņemšanai, ja rodas problēmas, taču mazāk uzmanības tiek pievērsts atbildībai un pienākumiem. Nereti, saskaroties ar grūtībām vai nepatiku pret noteikumiem, bērns var atteikties no dzīves audžuģimenē. Pašvaldības mērķis nav pēc iespējas lielāks audžuģimeņu skaits. Daudz svarīgāk ir nodrošināt kvalitatīvas, stabilas un uzticamas audžuģimenes, kas bērnam spēj sniegt drošu vidi ilgtermiņā. Kā viens no sistēmas trūkumiem tiek minēta iespēja gan audžuģimenei, gan bērnam atteikties vienam no otra, kas nereti rada nestabilitāti bērna dzīvē.

Bērnu aprūpes institūcijas jeb bērnunami tiek uzskatīti par galējo risinājumu. Atšķirībā no audžuģimenēm tie nevar atteikties sniegt pakalpojumu. Izņēmuma gadījumos pakalpojums var tikt pārtraukts citu pašvaldību bērniem, kuri sistemātiski neievēro noteikumus un nav gatavi sadarboties ar speciālistiem. Šobrīd šāds lēmums pieņemts vienā gadījumā, bet vēl vairāki tiek vērtēti. Par vienu no aktuālākajām problēmām tiek uzskatīts specializētas institūcijas trūkums bērniem ar garīga rakstura traucējumiem. Speciālistu ieskatā Latvijā nepieciešama atsevišķa aprūpes un rehabilitācijas iestāde ar šiem bērniem piemērotu pakalpojumu grozu un profesionālu atbalsta komandu.

Praktisks un emocionāls atbalsts

Guna Krēgere-Medne, nodibinājuma Sociālā atbalsta un izglītības fonds vadītāja

– Latvijā ārpusģimenes aprūpe tiek nodrošināta trīs formās – audžuģimenē, aizbildnībā vai institucionālajā aprūpē. Neatkarīgi no tā, kurā no šīm formām bērns dzīvojis līdz pilngadības sasniegšanai, viņam pēc ārpusģimenes aprūpes ir pieejams valsts finansēts atbalsts. Jaunietim pēc ārpusģimenes aprūpes ir iespēja saņemt sociālā mentora atbalstu līdz trīs stundām nedēļā. Šādu atbalstu var saņemt līdz 21 gada vecumam neatkarīgi no tā, vai jaunietis mācās vai strādā. Savukārt, ja jaunietis turpina mācības, mentora atbalstu iespējams saņemt līdz pat 24 gadu vecumam. Jebkurš jaunietis, kurš dzīvojis audžuģimenē, pie aizbildņa vai institucionālajā aprūpē, var vērsties savas pašvaldības sociālajā dienestā un lūgt šādu atbalstu.

Papildus mentora atbalstam jauniešiem pieejams arī valsts finansējums ikdienas aktivitātēm kopā ar mentoru, kā arī atbalsts finanšu pratības apguvei. Viss šis atbalsta kopums tiek nodrošināts no valsts budžeta līdzekļiem, kas līdz jauniešiem nonāk ar pašvaldību sociālo dienestu starpniecību. Šāds atbalsts ir īpaši svarīgs, jo jauniešiem pēc ārpusģimenes aprūpes pilngadības sasniegšana bieži vien nozīmē ļoti strauju pāreju patstāvīgā dzīvē. Ja ģimenē augošam jaunietim 18 gadu sasniegšana bieži vien būtiski neko nemaina, tad jaunietim pēc ārpusģimenes aprūpes tas ir ļoti nozīmīgs robežpunkts. Viņam jāpieņem pirmie patstāvīgie lēmumi, jāiekārto dzīvesvieta, jāmaksā rēķini un jāuzņemas atbildība par savu ikdienu.

Mentors palīdz risināt gan praktiskus jautājumus, gan sniedz emocionālu atbalstu. Tā var būt palīdzība sadzīves situācijās, finanšu plānošanā, darba vai mācību jautājumos, kā arī vienkārši kopā pavadīts laiks. Daudzi jaunieši pēc ārpusģimenes aprūpes izjūt vientulību un atbalsta trūkumu, tādēļ mentora klātbūtne var būt ļoti nozīmīga.

Par mentoru var kļūt arī audžuvecāks, ja jaunietis to vēlas. Tomēr katra situācija ir individuāla, un nereti jaunietis izvēlas cilvēku ārpus savas līdzšinējās ģimenes loka. Lai kļūtu par sociālo mentoru, nepieciešams apgūt īpaši izstrādātu mācību programmu. Tajā tiek apgūtas zināšanas par jauniešu vajadzībām, sociālajām garantijām, traumatisko pieredzi un citiem jautājumiem, kas svarīgi darbā ar jauniešiem pēc ārpusģimenes aprūpes.

Pieprasījums pēc mentoriem pieaug. Piemēram, Liepājā arvien vairāk jauniešu paši izrāda iniciatīvu un vēršas sociālajā dienestā ar vēlmi saņemt šādu atbalstu. Šis nav pakalpojums, kas paredzēts tikai problēmsituācijās. Tas ir pieejams ikvienam jaunietim pēc ārpusģimenes aprūpes, lai palīdzētu veiksmīgāk uzsākt patstāvīgu dzīvi. Sabiedrības informēšana par šīm iespējām joprojām ir ļoti svarīga, jo ne visi jaunieši un viņu atbalsta personas zina par pieejamo palīdzību.