Ārsts patologs starp mītiem un realitāti

Izrādījis telpas, kurās paiet ikdienas darba stundas, viņš dalījās atmiņās par studiju gadiem, kā arī par ceļu līdz šai specialitātei.

Ventspilī Juris Āboliņš strādā kopš pagājušā gada 1. oktobra. Kolektīvs bijis atsaucīgs un labi uzņēmis jauno kolēģi. Patlaban laboratorijā strādā četri cilvēki – pats ārsts, divi sanitāri un medicīnas laborante. Darba apjoms nav tik liels, lai būtu nepieciešams piesaistīt papildu darbiniekus. Ārsta patologs sertifikātu ieguvis pagājušajā gadā. Jau pēc rezidentūras pabeigšanas bija skaidrs, ka darba vieta būs Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca, kur līdz tam darbojās patoloģijas un citoloģijas laboratorija. Ventspilī viņam tika piedāvāta gan darba vieta, gan dzīvesvieta, līdz ar to uz šejieni pārcēlusies visa ģimene. Sieva Polīna Āboliņa ir fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste, otrā gada rezidente, kura noslēgusi līgumu ar slimnīcu. Ģimenē aug arī divarpus gadus veca meitiņa. Ārsta dzimtā pilsēta ir Rīga, bet sieva ir no Popes, arī šī saikne bija viens no iemesliem, kāpēc izvēlēta darba vieta ārpus galvaspilsētas. Ģimene vēlējusies izmēģināt sevi reģionā un dalīties ar savām profesionālajām zināšanām. Ārsts uzsver, ka Latvijā iegūtā medicīniskā izglītība ir kvalitatīva un dod iespēju jaunajiem speciālistiem patstāvīgi strādāt, vadīt laboratoriju un noteikt precīzas diagnozes. Viņaprāt, tieši šādā veidā notiek medicīnas attīstība.

Ģimenē, kurā uzauga, Juris Āboliņš ir pirmais, kurš izvēlējies medicīnas ceļu. Studiju laikā bijuši arī šaubīšanās brīži, jo, padziļināti iepazīstot profesiju, pieaugušas gan prasības, gan atbildība. Tomēr viņš uzsver, ka ir svarīgi būt izturīgam un iesākto novest līdz galam, jo ārsta profesija nozīmē atbildību ne tikai pret sevi, bet arī pret cilvēkiem sev apkārt. «Ceļš līdz ārsta patologa profesijai ir ilgstošs – seši gadi tiek veltīti vispārējās medicīnas studijām un četri gadi rezidentūrai specialitātē. Ne katrs izvēlas šo jomu, taču man interese par to radusies jau studiju sākumā, apgūstot šūnu bioloģiju, histoloģiju un anatomiju. Patoloģija šķitusi aizraujoša, jo aptver visu organismu, un vēlāk šī interese tikai nostiprinājās,» atklāj Āboliņš.

Ārsta patologa darbs saistīts ar dažādu audu izmeklēšanu – gan biopsiju, gan operāciju laikā iegūtu materiālu. Ārsts skaidro, ka patologs vērtē audu kopējo struktūru, savukārt citologs analizē atsevišķas šūnas. Darbs norit ciešā sadarbībā ar daudzu jomu speciālistiem, tostarp ķirurgiem un ģenētiķiem, jo mūsdienu diagnostika kļūst arvien sarežģītāka. Nereti gala lēmums ārstēšanās procesā balstās uz ārsta patologa slēdziena; ir gadījumi, kad sarežģītos klīniskos gadījumos nepieciešams konsilijs – multidisciplinārs lēmums, kas nosaka galīgo diagnozi un palīdz izprast slimības būtību. «Sabiedrībā joprojām pastāv mīts, ka patologi pārsvarā strādā ar nelaiķiem un veic autopsijas, taču ikdienas darbā lielākā daļa izmeklējamo materiālu tiek iegūti no dzīviem pacientiem. Autopsijas tiek veiktas tikai atsevišķos gadījumos, piemēram, ja nāves cēlonis nav skaidrs un tas ir nepieciešams tā precizēšanai,» turpina Āboliņš. Lielākās grūtības izmeklējumos saistītas ar biopsijas materiāliem, īpaši gadījumos, kad iegūtais paraugs ir ļoti neliels. Šādās situācijās ne vienmēr ir iespējams sniegt nepārprotamu slēdzienu, savukārt pacientam biopsijas procedūra jau ir veikta, un tās atkārtošana var būt gan medicīniski, gan psiholoģiski sarežģīta.

Speciālista galvenie darbarīki ir mikroskops, analītiskā domāšana, profesionālā literatūra un mūsdienās arī internets. Nepārtraukti jāseko līdzi pasaules tendencēm un veselības organizāciju vadlīnijām, jo prasības un diagnostikas kritēriji regulāri mainās. Arī klīnicisti arvien biežāk pieprasa detalizētākus aprakstus, un ar vienkāršu diagnozes formulējumu vairs nepietiek. «Precīzas atbildes sniegšanai nereti nepieciešams ilgāks laiks, kas ir atkarīgs gan no izmeklējamā materiāla, gan no klīniskā jautājuma formulējuma. Īpaši sarežģīti ir gadījumi, kuros konstatēti ļaundabīgi procesi, jo tad bieži nepieciešami papildu laboratoriskie izmeklējumi, piemēram, imūnhistoķīmija. Šādos gadījumos diagnozi nav iespējams noteikt uzreiz, balstoties tikai uz mikroskopisko ainu vai literatūru – materiāls tiek papildus apstrādāts, un secinājumi tiek izdarīti atbilstoši vadlīnijām.»

Ārsts norāda, ka nereti nākas doties pieredzes apmaiņas braucienos uz ārzemēm. Lai gan var rasties iespaids, ka ārvalstu kolēģiem atsevišķās jomās ir plašākas izmeklēšanas iespējas un līdz ar to lielāka pieredze, Latvijas speciālisti ar pieejamajiem resursiem strādā līdzvērtīgā līmenī. «Vietējie patologi nekādā ziņā neatpaliek no pasaules tendencēm, bet atsevišķās jomās pat spēj tās panākt vai apsteigt. Dažos gadījumos diagnoze tiek noteikta pat ātrāk nekā ārvalstu kolēģiem.»

Būtiskākais ir pēc iespējas ātrāk nonākt pie precīzas diagnozes, lai pacients savlaicīgi saņemtu atbilstošu ārstēšanu, uzsver Āboliņš. Vislielāko profesionālo gandarījumu sniedz sarežģītu gadījumu pārrunāšana ar kolēģiem, konsultēšanās un apstiprinājums, ka kopīgi nonākts pie pareiza slēdziena. Viņš atzīst, ka patologa darbā atbildība par katru sniegto slēdzienu ir ļoti liela. «Šajā darbā visvairāk saista tas, ka, vērojot mikroskopiskos materiālus, jau darba procesā rodas priekšnojauta par to, kas tur varētu būt, un pēc visu izmeklējumu veikšanas nāk apstiprinājums, ka virziens ir pareizs. Šīs ir tādas nelielas, bet nozīmīgas uzvaras ikdienā.»