Nora Ikstena un Ventspils Rakstnieku māja

Šis raksts tapis, pieminot rakstnieci, kura gada sākumā tika aizsaukta mūžībā, atstājot aiz sevis ne tikai darbus, bet arī dzīvas kultūras telpas, kas turpina iedvesmot.

Palīdz atdzīvināt ideju

Rakstnieku māja Ventspilī pulcē literātus un tulkotājus no visas pasaules, piedāvājot telpu darbam un radošām domām. Šeit dzimušajos dzejoļos, stāstos un publikācijās nereti ienāk Ventspils sajūta, Latvijas ainavas un pieredze. Tie ir stāsti, kas ceļo pasaulē kopā ar autoriem un kļūst par patiesu Latvijas vēstījumu. Ventspils pašvaldības izpilddirektors Aldis Ābele stāsta, ka pagājušā gadsimta 90. gados, privatizējot Rakstnieku namu Jūrmalā, Latvijā vairs nebija īpašas vietas, kas pildītu rakstnieku rezidences funkciju. Jaunā gadsimta sākumā tas kļuva par acīmredzamu trūkumu un vienlaikus par nepieciešamību gan literātu saimei, gan sabiedrībai kopumā. Ap 2003. gadu tika uzsāktas aktīvas diskusijas par jaunas rakstnieku mājas izveidi, iesaistot gan pašus rakstniekus, gan Nacionālo bibliotēku. Tika apsvērti vairāki iespējamie risinājumi, un sākotnēji izvēle krita uz ēku Lielajā prospektā. Pie šīs ieceres strādāja nopietni, tomēr to neizdevās īstenot, jo ēkas īpašnieks – luterāņu draudze – bija iecerējusi namā attīstīt arī savas aktivitātes. Atšķirīgo interešu dēļ kopīgu risinājumu atrast neizdevās, un projekts šajā vietā netika realizēts. «Tomēr situācija mainījās pēc toreizējās kultūras ministres Helēnas Demakovas vizītes Ventspilī, kur pilsētas vadība viņai prezentēja Ventspils kultūras attīstības koncepciju. Šīs vizītes rezultātā saņēmu uzaicinājumu kļūt par kultūras ministres padomnieku, un šo pienākumu turpmākos četrus gadus arī pildīju,» stāsta Ābele. Tieši šajā laikā atkal tika atdzīvināta ideja par rakstnieku mājas izveidi. Projekta attīstībā tika uzrunāta rakstniece Nora Ikstena, kura par šo ieceri ļoti iedegās un kļuva par vienu no tās būtiskākajām virzītājām. Bija skaidrs, ka bez nozares profesionāļu iesaistes šādu projektu īstenot nav iespējams, tāpēc par potenciālo profesionālo partneri tika uzlūkots Latvijas Literatūras centrs, kas tobrīd darbojās kā sabiedriska organizācija, tāpat sadarbībā bija iesaistīta Kultūras ministrija un Ventspils pašvaldība.

Nozīmīgs ieguldījums

«Atklāts palika jautājums par piemērotu vietu šādas rezidences izveidei. Risinājums radās, pateicoties labvēlīgai apstākļu sakritībai – pašvaldības īpašumā atgriezās ēka Rātslaukumā, bijušais Ventspils pilsētas rātsnams. Privatizācijas process šai ēkai nebija pabeigts noteiktajā termiņā, un līdz ar to tā atkal nonāca pašvaldības rīcībā. Tas rosināja domāt, kā vislabāk šo ēku izmantot, un tieši šajā brīdī tā organiski sasaistījās ar rakstnieku mājas ideju,» turpina Ābele. Bija sajūta, ka apstākļi ir labvēlīgi un ideju par Rakstnieku un tulkotāju mājas izveidi Ventspilī beidzot varēs īstenot. «Šīs ieceres īstenošanā īpaši nozīmīga loma bija Norai Ikstenai, kura ar lielu aizrautību uzņēmās Rakstnieku mājas sejas un vēstneses lomu. Viņa patiesi dzīvoja ar šo ideju, un viņas ieguldījums projekta tapšanā un attīstībā ir nenovērtējams,» uzsver Ābele.

Izvēlētais darbības modelis paredzēja, ka Ventspils pašvaldība nodod ēku šai kultūras funkcijai uz 40 gadiem. Kultūras ministrija apņēmās nodrošināt finansējumu ēkas rekonstrukcijai, kā arī turpmākajos gados segt tās uzturēšanas un darbības izmaksas. Šāda sadarbība radīja stabilu pamatu Rakstnieku un tulkotāju mājas izveidei un ilgtspējīgai darbībai. Šis projekts tiek uzskatīts par vienu no veiksmīgākajiem valsts un pašvaldības sadarbības piemēriem Latvijā. «Rakstnieku mājas pastāvēšana apliecina, ka, strādājot kopā un pildot uzņemtās saistības, iespējams radīt ilgtspējīgu un dzīvotspējīgu kultūras vidi,» pauž Ābele.

Pašvaldība pastāvīgi rūpējas par ēkas tehnisko stāvokli, veicot nepieciešamos uzturēšanas un atjaunošanas darbus. Pagājušajā gadā atjaunoja ēkas hidroizolāciju un komunikācijas, veica remontdarbus un sakārtoja fasādi, lai nams godam varētu sagaidīt savu 20 gadu jubileju. Tādējādi ēka ne tikai saglabā savu funkcionalitāti, bet arī turpina būt pievilcīga radošajam darbam. «Rakstnieku mājas darbība un tās apdzīvotība ir labākais apliecinājums projekta dzīvotspējai, jo gadu gaitā tajā uzturējušies teju 2000 rakstnieku un tulkotāju. Būtiski, ka gan Kultūras ministrija, gan Ventspils pašvaldība visu šo laiku ir godprātīgi pildījušas savas saistības, un tieši tādēļ šis nams joprojām dzīvo.»

Domāja ne tikai par sevi

Svinot Rakstnieku mājas 10 gadu jubileju 2016. gadā, Nora Ikstena kādā nelielā intervijā atklāja, ka ideja par tādu māju nāk no Visbijas Gotlandē. «Ir vajadzīga infrastruktūra, nošķirtības sajūta. Kādā brīdī kopā ar Aldi Ābeli iedomājos, ka Ventspils ir tā pati Visbija, galu galā jūras robeža ir tikai 90 kilometru no šejienes. Tā nonācām pie Ventspils, kurā ir visi nosacījumi – jūra, patīkamā noslēgtība, mazās, šaurās bruģētās ieliņas, tirgus, tas pats šarms, kas Visbijā,» pauda Ikstena.

Literatūrzinātniece, Rakstnieku un tulkotāju mājas iepriekšējā direktore Andra Konste šo māju reiz nodēvējusi par spožu pogu pie pilsētas mundiera, jo tā palīdz Ventspils vārdam izskanēt pasaulē. Nora Ikstena, runājot par savu vietu latviešu literatūrā, domāja ne tikai par sevi, bet arī par plašāku radošu procesu kopumā, kas rakstnieku vidū patiesībā ir salīdzinoši reta parādība, uzskata Konste. Rakstnieku mājas projektu viņa raksturoja kā savu vislabāko un vienlaikus arī vismīļāko darbu. «Ideja jau sen Rakstnieku savienībā bija cirkulējusi par tādu vietu, no kurām mums vispazīstamākā atrodas Visbijā. Tolaik es vēl strādāju Čaka muzejā, kad Nora man piezvanīja ar vārdiem: Tikai nesaki uzreiz nē…» turpina Konste. Ikstena mudināja viņu doties uz Ventspili, uzsverot, ka šai vietai nav vajadzīgs ierēdnis, bet cilvēks, kurš spēj rakstniekus satuvināt un sasēdināt pie viena galda. Viņas iecere bija radīt vidi, kur rakstnieki nebūtu tikai katrs savā istabā, bet kur veidotos arī kopā būšana.

Konste ir pārliecināta, ka Ikstenai šī vieta bija ne tikai rakstīšanas telpa, bet arī mājas, kurp viņa brauca gan ciemos, gan strādāt. Vienu no saviem pēdējiem darbiem viņa daļēji sarakstīja tieši šeit. «Viņa vienmēr ieradās ar cienastiem, izturējās ar lielu sirsnību un mīlestību pret mums, četrām darbiniecēm, dēvējot mūs par Amazonēm. Nora ar lepnumu teica, ka patiesībā ir mūsu mājas piektais cilvēks, piektais spēlētājs. Mēs bijām ieviesuši arī Pateicības vakariņu tradīciju laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Šajās reizēs viņa atbrauca ar dažādiem gardumiem, un mēs priecīgi sasēdāmies savējo lokā, lai kopā pateiktos par visu labo, kas gada laikā bija noticis.» Konste stāsta, ka pirms mājas atklāšanas tika domāts, kā tajā ienest svētību. Mācītāju gluži nevar saukt, jo tur būs dažādu konfesiju cilvēki, kas to zina, kas kuram patīk. «Tad mēs abas reizē sapratām – kaķis un Anna. Mums taču ir Annas iela, tādējādi svētība mājā tika ienesta.»