Lācis: ''Man ir svarīgi tas, ko es daru''

Arī šis gads nav izņēmums, tikai šoreiz svinībām ir īpaša noskaņa, jo 50 gadu jubileja nav ikdienišķs notikums. Piecdesmit – tas ir joks vai tomēr nopietns pagrieziena punkts? Atbildi uz šo jautājumu Renārs piedāvā meklēt 7. februārī koncertzālē Latvija, aicinot klātesošos pārliecināties par to pašiem.

Taču, pirms svinības sasniedz kulmināciju uz skatuves, ir vērts ielūkoties pašos pirmsākumos. Lai patiesi iepazītu Renāru Lāci, ir interesanti uzzināt, kāds viņš bija bērnībā un kad viņa dzīvē ienāca mūzika. Tieši ar šo stāstu arī sākas mūsu saruna.

Kur tu esi dzimis?
– Esmu dzimis Tukumā. Esmu vienīgais bērns ģimenē, un jau kopš bērnības vecāki mani ļoti atbalstīja visās manās nodarbēs, tostarp arī mūzikā. Kad biju mazs, man ļoti patika slēpot – mūsu pusē ir Milzkalns, un tieši tur mani pamanīja sporta cilvēki, uzskatot, ka man ir talants, un šī ziņa nonāca līdz vecākiem. Tētis toreiz nopirka visu kalnu slēpošanas ekipējumu, kas tajā laikā maksāja patiešām lielu naudu. Līdzīgi bija arī ar mūziku – man nopirka saksofonu, iemutni un visu nepieciešamo. Ja man kaut ko patiešām vajadzēja, tētis to sagādāja. Tajā pašā laikā mamma šajos jautājumos bija stingrāka un palīdzēja noturēt līdzsvaru, savukārt mammas māsa mēdza mani palutināt ar dažādām mantām. Tā viss bija sabalansēts. Nejutos izlutināts – drīzāk ļoti atbalstīts. Man bija pasakaina bērnība, un atskatoties šis laiks saistās tikai ar siltām un pozitīvām atmiņām.

Vecāki tev uzticējās?

– Mani vecāki man nodrošināja labu izglītību un deva iespēju pašam analizēt dažādus notikumus. Viņi man ļoti uzticējās, un tas bija pamatoti. Es šo uzticību biju nopelnījis ar saviem darbiem, pierādot, ka spēju uzņemties atbildību un izdarīt to, kas nepieciešams. Viss tika darīts tā, lai man būtu ērti attīstīties un augt. Taču es nekādā gadījumā nebiju izlutināts bērns vai bezrūpīgs memmītis. Tēvs mani jau agri iemācīja braukt ar automašīnu. Vēl būdams mazs puika, braucu ar U zīmi (učebnij – mācību, krievu valodā – red. piez.). Vadāju mammu; viņai bija autovadītājas tiesības, bet viņa pati maz brauca, tāpēc man radās iespēja sēsties pie stūres. Vēlāk tēvs man arī agri ļāva braukt ar motociklu. Viņš man iemācīja ļoti daudz.

Vai tu kā tētis arī esi tikpat dodošs?
– Noteikti. Un tas ļoti labi strādā, jo mani bērni – dvīņi Emīlija un Henrijs – nekad nav prasījuši nekādas liekas vai nevajadzīgas lietas. Es nekad neesmu aktīvi iesaistījies viņu mācību procesā – ne pamatskolā, ne Mūzikas vidusskolā. Nekad neesmu jaucies iekšā mācībās, kaut ko kontrolējis vai gājis runāt ar skolotājiem. Mūsu ģimenē bija skaidra vienošanās: vecāki strādā, bērni mācās. Godīgi sakot, man pašam arī nemaz negribējās vēlreiz iet skolā (smejas). Katra vecāka uzdevums ir pamanīt, kas viņa bērnam sanāk un ko viņš pats grib darīt, un tieši tur arī ieguldīt un palīdzēt attīstīties. Man ir paveicies, ka mani bērni dara to pašu, ko daru es. Taču tas noteikti nav bijis vecāku uzspiests. Patiesībā mana sākotnējā doma bija tieši pretēja: es nemaz negribēju, lai viņi nodarbojas ar mūziku, jo zinu, ko tas nozīmē. Būtībā jau nav tik svarīgi, ar ko cilvēks nodarbojas. Galvenais, lai viņš kaut ko dara, aug, attīstās un kļūst par labu sabiedrības locekli. Mani bērni ir strādīgi, saturīgi pavada savu brīvo laiku.

Dvīņi – tas ir pietiekami izaicinoši.

– Nenoliedzami, bet mēs bijām jauni un stipri. Emīlija un Henrijs nāca pasaulē mājdzemdībās. Tas bija manas sievas Maijas lēmums, un arī mans, jo mūsu starpā nekad nav bijis domstarpību ne ikdienas dzīvē, ne svarīgos jautājumos. Es biju klāt savu bērnu dzimšanā ne tikai garīgi, bet arī fiziski. Pie mums bija divas brīnišķīgas vecmātes. Pirmais piedzima Henrijs, māsiņa – nedaudz vēlāk. Taču dzīve ir izspēlējusi savu kārti, un šodien esam palikuši trijatā. Tas mūs ir padarījis vēl tuvākus, jo mēs ne tikai esam ģimene, mēs esam arī draugi. Es vienmēr esmu izturējies pret saviem bērniem kā pret līdzvērtīgiem cilvēkiem. Man ir svarīgi, lai līdzcilvēki justos labi, jo īpaši tie, kuri ir vistuvāk.

Mazais Renārs un mūzika – vai atceries brīdi, kad noķēri šo pirmo impulsu?
– Mamma mani aizveda uz Tukuma mūzikas skolu, kur sāku mācīties klavierspēli, taču galvenais impulss mūzikai nāca pavisam no citas puses. Padomju laikā gandrīz katrā pilsētā bija universālveikals ar restorānu un kafejnīcu, un mana mamma tādā strādāja. Viņa bija izmācījusies par latviešu valodas skolotāju, taču skolā nekad nestrādāja – visu mūžu bija viesmīle un bārmene. Starp citu, kad Latvija atguva neatkarību, mamma atvēra savu uzņēmumu, kas veiksmīgi darbojās. Manā bērnībā Tukuma restorānā Valgums piektdienās un sestdienās spēlēja mūziķi, un tieši tur radās mans lielākais iespaids par mūziku. Es gāju klausīties – mamma bija nedaudz pārsteigta, bet es sēdēju, klausījos, rakņājos pa mūziķu notīm, neko īsti nesaprazdams. Tomēr tajā visā bija kaut kas ļoti intuitīvi pievilcīgs. Man patika šie cilvēki – viņi bija interesanti, smieklīgi, jokoja, runāja visādas dumjības, bet vienlaikus spēlēja ļoti labi. Tajā laikā bija tā sauktās tarifikācijas, un profesionālais līmenis bija augsts. Ansambli vadīja Ivars Pabērzs – izcils saksofonists, kurš restorānā spēlēja klavieres. Tieši Ivars Pabērzs kļuva par manu galveno iedvesmas avotu. Arī mūzikas skolā man bija ļoti labs skolotājs Uldis Folkbergs, kuram piemita īpašs talants ieviest bērnos kārtību un sistemātisku pieeju darbam, kas atstāja ļoti spēcīgu iespaidu. Drīz vien sāku spēlēt saksofonu. Tas bija instruments, ko es patiešām gribēju, un no tā brīža mūzika mani pa īstam aizrāva.

Pēc Tukuma Rīgā tev sākas mūzikas studijas?

– Jā, un tas bija ļoti interesants posms. Mēs jau Tukumā sākām aktīvi spēlēt, un mans nākamais, patiešām nozīmīgais kolektīvs dzīvē bija Rīgas Saksofonu kvartets. Viss sākās Tukumā, kur Uldis Folkbergs izveidoja saksofona kvartetu. Tajā spēlējām es, Gints Pabērzs, Ainārs Šablovskis – trīs tukumnieki – un vēl Artis Bogužs. Viņš gan tālāk nestudēja, bet beigās mēs visi nonācām Arta Sīmaņa dibinātajā Rīgas Saksofonu kvarteta sastāvā. Faktiski Rīgas Saksofonu kvartets piedzima jau manā bērnībā Tukumā. Mēs ļoti daudz koncertējām, piedalījāmies konkursos, un mums patiešām labi gāja. Tas bija ļoti spēcīgs attīstības laiks. Pēc Mūzikas vidusskolas pabeigšanas zināju, ka gribu studēt saksofonu. Devos uz Rīgu, un man ļoti paveicās – tieši tajā laikā no studijām bija atgriezies Artis Sīmanis. Saksofons tolaik profesionālā līmenī Latvijā vēl nebija, bet Artis bija jauns, enerģisks un Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā atvēra saksofona klasi. Nebija viegli, birokrātija bija liela, bet viņš to izdarīja, un vēlāk atvēra arī saksofona klasi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Man vispār ļoti paveicās ar skolotājiem – viņi bija gudri un prasīgi cilvēki, piemēram, solfedžo skolotājas Maija Einfelde un Tamāra Kalna. Esmu viņiem ļoti pateicīgs.

Ko tev profesionāli deva Rīgas Saksofonu kvartets?

– Rīgas Saksofonu kvarteta tā sauktais zelta sastāvs, ar kuru 1999. gadā saņēmām Lielo mūzikas balvu, bija Gints Pabērzs, Ilze Lejiņa, Artis Sīmanis un es. Šis kvartets man deva milzīgu profesionālo izaugsmi. Mēs daudz izbraucām pa pasauli, mums bija apmēram 300 pasākumu gadā. Tie bija īsti zelta laiki, kuros uzkrājām neatsveramu pieredzi. Ar kvartetu izbraukājām arī visu Latviju, veicinājām to, ka par saksofonu radās arvien lielāka interese. Šīs neskaitāmās stundas uz skatuves mani visvairāk izaudzināja par mūziķi. Repertuārs bija sarežģīts, mēs daudz ierakstījām, tostarp arī kopā ar Latvijas Radio kori, kas ir viens no augstākās raudzes koriem pasaulē kora mūzikā. Kad Rīgas Saksofonu kvarteta laiks noslēdzās, 2008. gada krīzes laikā ar ģimeni kādu laiku dzīvojām Spānijā. Tomēr tā nebija mana vieta. Pirmkārt, es negribēju, lai tur izaug mani bērni, un, otrkārt, man kā pasniedzējam tur nebija daudz iespēju atrast labu darbu. Dzīve Spānijā mums tomēr nebija piemērota, jo tā nesaskanēja ne ar mūsu ģimenes vērtībām, ne ar latviešu mentalitāti. Atgriežoties Latvijā, es atkal tiku pie saviem iepriekšējiem darbiem un saņēmu uzaicinājumu no direktora Andra Grigaļa strādāt Ventspilī. Tā es šeit nonācu 2010. gadā.

Ko tu vēl dari dzīvē līdztekus mūzikai?

– Man nav tāda viena ļoti nopietna hobija. Kā jau minēju, kopš bērnības man patīk kalnu slēpošana, taču Latvijā šo aizraušanos īsti nav iespējams attīstīt. Ceru, ka draugi man uz jubileju uzdāvinās braucienu uz lielajiem kalniem – tas noteikti būtu kaut kas, kas mani patiesi iepriecinātu. Redzēsim, vai viņiem tas izdosies (smaida). Kad pārcēlos no Rīgas uz Ventspili, man bija skaidra vīzija, ka vēlos noteiktu dzīves telpu – māju, suni, kaķi. Tas viss man ir bijis. Diemžēl ļoti skumjš brīdis bija tad, kad mana vilku sunīte aizgāja uz citiem medību laukiem. Ar viņu kopā pavadīju ļoti daudz laika – nostaigājām neskaitāmus kilometrus. Ļoti sarežģītā dzīves posmā viņa man palīdzēja vairāk, nekā varētu izteikt vārdos. Pēc tam sāku vairāk pievērsties arī sev. Šobrīd kā prieka un līdzsvara avotu esmu atklājis baseinu – man ļoti patīk uz turieni doties, praktiski katru dienu. Esmu sev izvirzījis mērķi katru dienu kaut ko darīt savas fiziskās formas labā, vairāk rūpēties par sevi, nodarboties ar jogu. Rītus cenšos atvēlēt sev. Ilgus gadus es vienkārši skrēju – daudz strādāju, ļoti daudz atdevu citiem un ieguldījos visur. Tagad esmu sakārtojis savas prioritātes.

Kādu mūziku tu pats ikdienā klausies?

– Mēs visi lielā mērā klausāmies to mūziku, kas bijusi svarīga mūsu jaunībā – tie notikumi un pārdzīvojumi paliek visspilgtāk atmiņā. Tāpēc bieži vien atgriežamies pie tās mūzikas, ar kuru esam uzauguši. Deviņdesmitajos gados, spēlējot ielu mūziku ārzemēs, varēja labi nopelnīt, atskaņojot tieši tās paaudzes jaunības mūziku, kurai ir labas pensijas (smejas). Iedomājies – cilvēks savā mazajā ciematā nekad iepriekš nav dzirdējis dzīvajā savas jaunības dziesmas, un pēkšņi tās skan uz ielas. Tas vienmēr bija īpašs brīdis. Protams, es klausos un analizēju arī profesionālo mūziku. Šlāgeri gan mani nesaista.

Ko tu vari pastāstīt par savu dzimšanas dienas pasākumu?

– Koncerta koncepts ir balstīts uz diviem manas dzīves posmiem – dzīvi pirms Ventspils un Ventspils periodu. Pirms Ventspils svarīgākais pieturas punkts bija Rīgas Saksofonu kvartets, pēc tam sekoja Silvesteri Orkesteri – manu audzēkņu un domubiedru veidots kolektīvs, kas manā dzīvē ieņem ļoti nozīmīgu vietu. Tieši ar šo sastāvu mēs sākām nopietni pievērsties džeza mūzikai. Ventspils periodā esam aizvadījuši ļoti daudz koncertu kopā ar džeza mūziķiem, tāpēc arī šajā jubilejas koncertā piedalīsies instrumentālisti un vokālisti. Džezs ir mana sirdslieta. Gatavojoties šim koncertam, es vienkārši apsēdos un godīgi padomāju par to, kas man dzīvē ir bijis patiesi nozīmīgs.

Kas šobrīd ir tava lielākā dzīves vērtība?

– Tie ir mani bērni un mana mamma, kurai ir 83 gadi – viņa joprojām ir aktīva un darbojas. Man ir svarīgi tas, ko es daru, un svarīgi ir arī tas, ka man tas izdodas. Protams, ja dzīvē kaut kā no šī visa nebūtu, es droši vien būtu citāds cilvēks. Šobrīd es arvien vairāk domāju arī par sevi – par savu veselību un par to, kas mums ir priekšā. Mēs īsti neko nezinām par nākotni, tāpēc varam tikai dzīvot šodienai un censties šo laiku pavadīt pēc iespējas jēgpilnāk kopā ar tiem cilvēkiem, ar kuriem patiešām gribas būt. Sabalansētība ir mana vērtība.

Ko tu pats sev novēlētu dzimšanas dienā?

– Saglabāt skatījumu uz lietām tādu, kāds man tas vienmēr ir bijis. Līdz šim tas ir izrādījies pareizs.