Eduarda Jefimovska dzīve starp vadiem un shēmām

Ģimene dzīvo Ventspilī. Mamma Jana strādā veikalā, māsa Anna bankā, un katrs savā veidā turas pie lietām, kas ir sakārtotas un pārskatāmas. Eduards runā mierīgi, bez liekas izrādīšanās, un mēģina paskaidrot tā, lai saprastu arī tie, kuri nekad nav turējuši rokās ne testeri, ne lodāmuru un no elektrības parasti turas pa gabalu.

«Ir bijušas daudzas iespējas braukt prom, bet es esmu šeit, un man patīk tas, ko es daru un kā es šeit dzīvoju. Es neuztveru savu darbu kā ienākumu gūšanu,» viņš stāsta. «Man ir patīkami, ja varu cilvēkam atrisināt problēmu, īpaši nestandarta situācijās. Reizēm ģimenē ir tikai viena mašīna, ir mazi bērni. Lai nav tā, ka visa ģimene paliek bez auto elektriskas ķibeles dēļ. Ir forši, ja tādos brīžos atceras par mani un es varu palīdzēt.»

Šī doma sarunā atgriežas vairākkārt. Tā aizved pie stāsta par viņa tēvu Vitāliju, kurš deviņdesmito gadu sākumā, kad parādījās pirmās automašīnas ar signalizācijām, saprata, ka cilvēku, kas ar tām prastu strādāt, īsti nav. Un tehniski domājoši vīri atvēra servisu. Sākumā galvenais uzsvars bija uz pretaizdzīšanas sistēmām. Vajadzēja izdomāt paņēmienus, lai mašīnu nevarētu tik viegli iedarbināt. Pamazām cilvēki sāka vērsties arī ar ģeneratoru un starteru problēmām, un tas pārauga plašākā autoelektriķa darbā. Tēvs strādāja arī par augstsprieguma elektriķi, bet darbs ar mašīnām viņam bija drīzāk vaļasprieks un otrs darbs, kas pamazām kļuva nopietnāks. «Es kā puika vienkārši biju pa vidu,» atceras Eduards. «Vajadzēja ar tēvu kaut kā pavadīt laiku. Redzēju, kā tas notiek, un domāju līdzi.»

Ar laiku nāca displeji, datori un pirmais lodāmurs. Mājās lodējot vadiņus, sāka veidoties sajūta, ka lietas var savienot, pārtaisīt, izdomāt. Tēvs nesen aizgājis mūžībā. Darbnīca pēc viņa aiziešanas ir mainījusies, bet Eduards uztur kontaktus ar tēva darbabiedriem. Eduards mācījies 5. vidusskolā, un jau pēc 9. klases pabeigšanas bija skaidrs, ka viņu vairāk velk pie elektrības nekā pie burtnīcām. Arī tehnikumā mēģināja mācīties, bet, kā pats saka, mācības negāja. Nevarēja nosēdēt. Aizgāja prom.

Kad palika 18, sāka strādāt autoservisā. Vēlāk nokārtoja elektrodrošības kursus mācību centrā BUTS un šobrīd strādā uzņēmumā Petrochem Energy kā elektromehāniķis. Uzņēmums dibināts 2008. gadā, ar birojiem Šveicē un ASV, darbojas arī Baltijā un citviet Eiropā, nodarbojas ar naftas produktu apstrādi, vagonu un tvertņu tīrīšanu, kā arī mēriekārtu pārbaudi. Eduardam nereti jābrauc komandējumos uz citām Eiropas valstīm, un darba devējs novērtē, ka, būdams tik jauns, viņš var gan izskaidrot, gan skrūvēt, gan atrast kļūdas saslēgumos un pareizi pieslēgt spriegumu, lai nekas nepārslogotos.

Kad jautāju par pirmo mašīnu, viņš pasmaida. It kā nekas īpašs, bet stāsts izrādās nozīmīgs. Pirmo auto Eduards nopirka 18 gados. Tēvs mazliet palīdzēja ar naudu, bet lielākā daļa bija paša iekrājumi. Aizbrauca uz Rīgu, staigāja pa autoplačiem, izvēloties pats. Tēvs tikai skatījās. Jaunā mašīna noslāpa uzreiz, kad atveda mājās. Divas stundas klusums, tad iedarbinājās. Diagnostika neko nerādīja. Ar rokām pārbaudīja degvielas sistēmu, atrada problēmu un to atrisināja. «Tad sapratu, ka dažreiz ir knifs, kas nav uzreiz redzams,» viņš atzīst.

Vēl viens atgadījums notika pavisam nejauši, ejot uz autoskolu Dzintarjūra. Viņš palīdzēja apstājušos mašīnu nostumt malā, pajautāja dažus jautājumus un it kā starp citu izmeta: «Kad jūs degvielas filtru mainījāt?» Atbilde bija: «Vai tas ir jāmaina?» Piedāvāja atbraukt uz servisu, un izrādījās, ka tiešām vainīgs bija degvielas filtrs. «Tajā brīdī es sapratu, ka tas nemaz nav tik neiespējami. Ka var domāt, meklēt un atrisināt. Un tas cēla manu pašapziņu,» viņš piebilst.

Vainas meklēšana mašīnā, viņš piekrīt, ir radošs darbs. Jāpārzina skrūves un vadi, bet ar to nepietiek. Ir jādomā. Biežāk cilvēki elektriķi meklē elektroinstalācijas problēmu un akumulatora izlādes dēļ. Vasarā noplūdes vēl nav tik kritiskas, bet ziemā klāt nāk aukstums un sāls. Ja akumulators nav no jaunākajiem, vienā brīdī viss sakrīt. Jaunās mašīnas ir gudrākas. Vadības bloks redz, kas notiek, reģistrē un brīdina, pat var atslēgt nenozīmīgus elementus. Paneļa uzrakstiem jāpievērš uzmanība un jāpārbauda. Vecās mašīnas neko tādu nepateiks.

Viņš ievērojis, ka visbiežāk pie viņa vēršas ar automašīnām, kas ražotas ap 2010.–2012. gadu. Ikdienas problēmas parasti saistītas ar lukturiem, signalizāciju un imobilaizeriem, ja auto nevar iedarbināt vai atvērt. Ar pavisam jaunām mašīnām vēl reti nāk. Tomēr Eduards rūpīgi seko jaunāko modeļu tehnoloģijām. «Es zinu, ko tādās situācijās darīt un kā risināt,» viņš saka. Tēvs ne visu varēja izstāstīt, jo Eduardu vairāk saista jaunākas automašīnas. Tēvam patika strādāt ar vecākas paaudzes mašīnām, kur vainu varēja pamanīt bez datora. Tagad sensori, devēji un vadu krāsas mainās vietām, shēmas kļūst sarežģītākas. Ar jaunajām mašīnām ir drošāk, bet strādāt izaicinošāk. Piekļūt grūtāk, viss ir kompakti salikts, aizsargāts un paslēpts. Visvairāk Eduardam patīk strādāt ar vācu marku automašīnām.

Mūsdienu elektriķis arvien vairāk atgādina datorspeciālistu. Drošība viņam šķiet svarīgākā funkcija katrā mašīnā. Ir sistēmas, kur pie pamata atslēgas pievieno papildu drošības elementus, lai saimnieks varētu būt mierīgs par savu auto. Par mūsdienu automašīnu ekstrām Eduards runā ar interesi. «Jo vairāk funkciju, jo labāk,» viņš saka. «Katrs var izvēlēties, kas viņam svarīgs – vienam diagnostika lukturiem, citam audiosistēma vai navigācija. Dažiem noder parkošanās sensori, citos auto iestrādātas pilsētas drošības sistēmas, kas piebremzē, ja kāds pēkšņi izbrauc priekšā.» Šīs ekstras ievērojami atvieglo braukšanu.

Kad pajautāju, ko nozīmē pieslēgt pie datora, viņš vienkārši saka: «Parametri – spiedieni, dzinējs, turbīna, ieplūde, izplūde. Ar to var pārbaudīt, vai auto atbilst nobraukumam, vai tas bijis apkalpots pareizi, ko patiesībā piedzīvojis, ne tikai to, ko rāda spidometrs.» Bet dators neaizstās cilvēku. «Varbūt ar laiku būs tik daudz sensoru, ka programmatūra varēs visu pateikt, bet cilvēks vienalga būs vajadzīgs, lai to kontrolētu un sakārtotu,» viņš piebilst. Runājot par šoferiem, viņš atklāj: «Ir atbildīgi, kas rūpējas par tehniku, un ir tādi, kas saka – mani nekas neuztrauc, galvenais, ka tehnisko apskati dabūju. Braucu, bremzēju, un viss. »

Nākotnē viņš vēlētos savu servisu, bet vienam pašam to uzsākt pagaidām nav interesanti. «Gribētos foršus cilvēkus salasīt,» viņš piebilst. Par profesijas nākotni Eduards ir pārliecināts, ka darba būs daudz. «Elektriķim vienmēr būs ko interesantu darīt. Jaunieši var droši izvēlēties šo ceļu,» viņš saka. Servisos trūkst jaunu speciālistu, tos uzņem, apmāca, ir kursi. «Ja ir interese, informācijas netrūkst.» Ārpus elektrības viņu aizrauj elektronika. «Mājās ir datori ar programmām, tās jāatjaunina, jāuzstāda, jāsalāgo. Man īsti nav brīvā laika. Cenšos izbraukt, apskatīt kaut ko jaunu. Tagad vairāk jāiegulda sevī, savās zināšanās, prasmēs,» viņš atklāj.

Noslēgumā Eduards saka: «Visi darām vienu darbu. Kāds izdara uzreiz, kāds mācās un cenšas. Kļūdīties ir normāli. Ir bijis, ka pēc mana darba cilvēks brauc pie cita meistara, kaut es biju gatavs atbildēt par savām kļūdām. Sliktas atsauksmes nav patīkami dzirdēt. Tagad pats savu mašīnu neremontēju, kaut varētu visu salabot. Aizbraucu pie cita, jo man interesē, kā citi atrisina problēmu. Vienā situācijā katrs var piedāvāt savu risinājumu. Ir labi redzēt citu skatījumu. Man ir patīkami, ja varu cilvēkam palīdzēt,» viņš atkārto. Un var just, ka tas nav teikts formāli.