Skolotāja Līga. Sirdscilvēks

Līgas Nēliusas darbošanās ir novērtēta, taču sarunā skolotāja atklāj, ka svarīgākais viņas profesijā ir nonākt pie rezultāta un sajust, ka bērni jūtas labi.

Tā ir dzīves veiksme – sastapt savu skolotāju. Vai jums pašai tāds skolotājs ir, ko jūs saucat par savējo?

– Jā, man ir mana skolotāja. Es mācījos četrgadīgajā lauku skolā Oktē (ciems Talsu novada Laucienes pagastā – red. piez.) – kopā bija pirmā un trešā, otrā un ceturtā klase. Mana pirmā skolotāja bija Ilga Tīrā. Atceros, klases telpā bija krāsns. Katru rītu ziemā kāds to iekūra, un skolotāja stāvēja parasti pie krāsns un sildījās. Lielāko daļu, kā atceros no bērnu dienu atmiņām, viņai mugurā bija balta blūze. Baltā blūze, viņas iekšējā un ārējā tīrība – viņa skaisti nesa savu uzvārdu Tīrā. Sagadījās tā, ka veselības dēļ man kādu laiku bija jāmācās Cēsu sanatorijas Meža skolā. Un tur mans skolotājs bija Egons Bušs, kas tolaik bija skolas direktors un kurš mācīja mums ne tikai skolas priekšmetus, bet arī dejot, klausīties mūziku, gatavot ēdienu. Mēs braucām ziemā slēpot, sportojām. Viņš bija uzņēmies tēvišķo lomu. Atceros arī matemātikas skolotāju, uzvārdā Garoza, kas man palīdzēja tikt pie kārtīgām matemātikas zināšanām. Kad manas meitas bērniem bija jāuzsāk skolas gaitas, viņa vaicāja pēc mana padoma par labāko skolu. Mans ieteikums bija meklēt labāko skolotāju, nevis skolu.

Runājot par profesionālajām gaitām – cik garš ir šis ceļš?

– Šogad aizrit 54. gads, kopš esmu skolotāja. Kad pabeidzu Ventspils 4. vidusskolu, mani uzrunāja toreizējā 5. vidusskolas direktore Vizma Brakanska, aicinot strādāt šajā skolā. Tā arī no 18 gadu vecuma sāku strādāt un studēt neklātienē.

Vai savu pirmo darba dienu kā skolotāja atceraties?

– Atceros, man pat ir fotogrāfija saglabājusies no tā brīža. Joprojām satieku pilsētā savus pirmos skolēnus. Tas ir tik, tik patīkami. Domājot par skolu, man vienmēr nāk līdzi tas cilvēciskais faktors, ka skolotājam ir jābūt skolotājam, jo tās situācijas ir visādas. Tu kā skolotājs nevari ne pacelties pārāk augstu, ne nolaisties pārāk zemu.

Un kāda šodien ir jūsu diena skolā?

– Ļoti jauka. Nu forši ir tie bērni. Ir tie bērni jāpieņem, bet tas, kas man ir un ko es vēl neesmu pati sev noformulējusi, un par ko man pēdējā laikā daudz arī vaicā, – kas tas ir manī, ka spēju nodibināt klasē kārtību, noteikumus, kas papildinās arī ar atbildību. Es nezinu, kā to var, bet tā ir. Pamatā jau skola ir mīlestības vide, ko tev ir jāprot pieņemt. Esmu dzirdējusi sakām skolotājus, ka es mīlu savus bērnus, kāpēc man ir jāmīl citi. Mīlestības taču var būt ļoti dažādas. Sajūtu ziņā starp pirmo dienu skolā, kas jau bija pirms krietna laika, un starp šodienu, par laimi, nekas nav mainījies. Es nenožēloju ne brīdi to, ka esmu skolā. Kad mācījos 4. vidusskolā, latviešu valodas skolotāja Elza Teibe rosināja kļūt par latviešu valodas skolotāju. Savukārt skolotāja no Cēsīm teica, ka man ir jākļūst par matemātikas skolotāju. Sāku mācīties par latviešu valodas skolotāju, bet dzīvē esmu sākumskolas skolotāja, kurai ir gan matemātika, gan latviešu valoda. Es lieliski apzinos savus gadus, es saprotu, ka cits manā vecumā jau ir pelnītā atpūtā, bet man joprojām nav apnicis tas, ko es daru. Un es to nedaru caur mokām. Dažreiz man vaicā, nu ko es tur mokos tai skolā. Tiklīdz sākšu mocīties, es uzreiz pārtraukšu strādāt (smejas). Kamēr es gribu un kamēr es varu, tikmēr es darīšu.

Kā jūs raksturotu mūsdienu skolēnu?

– Mūsdienu skolēni ir dažādi. Jebkuros laikos viņi ir bijuši dažādi. Mūsdienu skolēns atšķiras no pagājušajā gadsimta skolēna, jo viņš vairāk uzdrīkstas, viņš vairāk grib, arī vairāk var, jo viņam ir tādas iespējas. Viņš ir brīvāks, nav sasaistīts. Varbūt es arī kļūdos, bet man liekas, ka mūsdienu skolēnam trūkst atbildības – ja es apņemos, tas nozīmē, ka izdarīšu. Es mēdzu saviem skolēniem teikt, ka es viņiem uzticos. Šie vārdi viņus ļoti stimulē. Esmu novērojusi, ka pirmklasnieks ir ļoti gribošs. Viņa vecāki vēl nav apbružājušies. Saliekot kopā visus noteikumus, kā mēs strādāsim, ko un kā darīsim, mēs visi kopā varam veidot mūsdienu skolēnu, palīdzēt viņam. Gribas uzsvērt, ka 1. klasīte nav tikai svētki, bet arī ļoti izšķirošs brīdis gan skolēnam, gan vecākiem.

Nedaudz raksturojāt skolēnu, bet ko jūs teiktu par šodienas skolotāju?

– Mūsdienu skolā ir daudz skolotāju, kuri jau ir gados, kuri sevi jau ir veidojuši un zina, kā ir jābūt, proti, darīsim tikai tā un nekā citādi. Ar tādu pozīciju skolā nevar nākt – bērni mainās, arī skolotājiem ir jāmainās. Man liekas, ka skolā pietrūkst skolotāja vīrieša, kurš gan meitenēm, gan zēniem var iedot to vīrišķību. Skolotājs apzinās, ka aiz viņa stāv bērni un viņiem pāri darīt nevar. Ir ļoti daudz skolotāju, kas ir bezgala varoši un spējīgi. Kāds ir skolotājs, tāds ir klases noskaņojums. Tas, kas notiek ar mācīšanās procesu, liekot skolotājiem meklēt, ko tu mācīsi un no kādām grāmatām to darīsi, ir pavisam aplami. Tas jau nav skolotājs. Tāpēc ir metodiķis, kas ir izstrādājis materiālus. Mūsdienu skolotājs ir foršs, gudrs un mums visiem ļoti vajadzīgs. Ir kādas lietas, kas valstiskā mērogā ir jāpalīdz, lai atvieglotu skolas ikdienu.

Jūs esat atalgota ar skolēnu mīlestību un vecāku cieņu. Kā jums izdodas atrast atslēgu uz cilvēku sirdīm?

– Es mīlu bērnus – gan nerātnos, gan labos. Pieļauju, ka kādam esmu pāri kādreiz nodarījusi, bet, ja tas ir noticis, tad tas ir bijis neapzināti. Es neesmu to vēlējusies. Skolotājs arī aug, attīstās un pilnveidojas, kā tas notiek jebkurā profesijā. Man bija savi skolotāji, kuri manī saskatīja potenciālu un virzīja, man bija tētis un mamma, kuri mani ļoti mīlēja. Arī manā ģimenē, kas ir nodibināta, un šogad ar vīru svinēsim zelta kāzas, esam mācījušies pielāgoties, saprasties un mīlēt. Man nekad nav trūcis mīlestības. Katram ir nolikts tas veiksmes nogrieznis, kas dažreiz veidojas veiksmīgāk, dažreiz varbūt ne tik ļoti. Ja vien mēs zinātu, no kā tas ir atkarīgs, mēs noteikti dažādās situācijās rīkotos savādāk. Es varu teikt, nebaidoties no šī vārda, – esmu nodzīvojusi līdz šim laimīgu dzīvi visos aspektos. Ja tu pats tā jūties, tad arī pretim saņem to pašu.

Skola paredz sadarbību starp skolēnu, skolotāju un vecākiem. Kā atrast kopsaucēju?

– Pamats ir noteikumos un spējā vienoties. Kad tiekamies 1. klasē, tad arī vienojamies par kopīgu sadarbību. Otra lieta, ko esmu tiešām ļoti daudz darījusi, vienmēr esmu vedusi bērnus uz pulciņiem, jo skolās kādreiz tāda piedāvājuma nebija. Gājām uz Jaunrades namu, kur tika piedāvāti dažādi pulciņi. Gājām uz Digitālo centru, uz dažādām nodarbībām, esmu vedusi bērnus uz bibliotēku – mēs gājām ārpus skolas, kas vecākiem patīk. Jo tad viņi jūt, ka ar viņu bērniem darbojas, kas arī ir tas pozitīvais. Ir bijis ļoti daudz kopēju pasākumu – nometņu rīkošana Skrundā, pārgājieni gar jūras krastu, braucieni ar laivām. Vienmēr esam organizējuši Māmiņdienas apsveikuma koncertus māmiņām un vecmāmiņām. Vēlāk sākām svinēt Ģimenes dienu, kur arī tēti aktīvāk pievienojās. Ilgus gadus pilī svinējām Ziemassvētkus. Tās, manuprāt, ir paliekošas vērtības. Ir jāmēģina atrast laiku kopējām, ļoti kvalitatīvām lietām. Un tad sadarbības modelis sāk veidoties, rodot iespēju izrunāt dažādas lietas. Vienmēr esmu saņēmusi atbalstu ne tikai no skolēniem, bet arī no vecākiem, jo ir jābūt tai kopībai. Neesmu piedzīvojusi domstarpības ar vecākiem par kaut kādām lietām, jo vienmēr ir bijis mēģinājums rast risinājumu. Skolotājam ir jātur tie pareizie vārdi, un es gribētu teikt, reizēm arī skarbāki, kas ir jāpasaka vecākiem, ka ir jādara tā un šitā. Vecāki var darīt savādāk, bet tad no manis nevar prasīt atbildību. Jo pamatā tas ir katra vecāka bērns. Es kā skolotāja vienkārši palīdzu bērnam virzīties uz augšu.

Patlaban aktualizējies jautājums par tālmācības izglītības kvalitāti un tās piemērotību sākumskolas vecuma bērniem. Kāds ir jūsu viedoklis?

– Šis jautājums neparedz atbildi tikai jā vai nē, jo tas ir bezgala individuāli. Man ir bijuši bērni, kuriem mācībās nav klājies viegli, bet bērns mani ir pieņēmis kā skolotāju, kā cilvēku, un rezultātā izdodas mācīt un darīt. Ja skolotājs var klasē nodrošināt kārtību, pat ja klasē ir kāds bērns, kas ir nedaudz savādāks, tad viss ir kārtībā, bet, ja skolotājs kaut ar vienu netiek galā, tad ir jārēķinās, ka visiem pārējiem vajadzēs pakļauties tam vienam, kurš nespēj iekļauties klases kolektīvā. Tādā gadījumā labāks risinājums ir tālmācība. Man nav viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu, jo tas ir atkarīgs no bērna, vecākiem un skolotāja. Bet vecākam ir jāsaprot – ja viņa bērns ir nedaudz savādāks, ko varbūt ne vienmēr vecāks var nofiksēt, tad iekļauties klases kolektīvā viņam ir grūtāk un skolotājām tikt galā ar 25 bērniem un kaut vienu savādāku arī ir grūtāk. Jautājums ir, cik katrs mēs spējam.

Kāds ir jūsu lielākais profesionālais gandarījums?

– Lielākais gandarījums ir tāds, ka, teiksim, ejot pa ielu, sadzirdu vārdu «Skolotāj!», kad pieskrien klāt un samīļo. Un vēl man sniedz gandarījumu sadzirdētie vārdi, ka maniem skolēniem klājas labi. Tie ir mazie ikdienas svētki. Tāpat skolā, kad saņemu rīta sveicienus, kad bērni pasaka uz redzēšanos, dodoties mājās. «Skolotāj, vai drīkst jūs samīļot?» – šis jautājums sniedz lielu gandarījumu, un tas ir tik jauki. Es lepojos ar to, ka esmu skolotāja, un es priecājos par to, ka esmu novērtēta un ir novērtēts mans ieguldījums un darbs.

Katram darbam sava garoziņa. Kas ir visgrūtākais jūsu profesijā?

– Nav viegli sevī dažbrīd apturēt vēlmi pateikt to, ko tu īsti domā – gan bērnam, gan vecākam. Skolotāja profesija ir tāda, ka tev ir jābūt bezgala ieturētam sevī. Visi esam cilvēki ar emocijām, un kādreiz gribas patiešām pateikt. Esmu atļāvusies dažbrīd pateikt tādas lietas, par ko es arī atvainojos pēc tam tūlīt. Un man ir bezgala grūti ielikt zemākas balles tam bērnam, kuram redzi, ka nevari izvērtēt: vai viņš patiešām nevar to izdarīt, jo tu redzi, ka tu tik ļoti esi ar to strādājis, un tai pārbaudes darbā rezultāta īsti nav. Un tu saproti arī to, ka nevari ielikt augstāk, jo tad zūd godīguma princips.

Ko jūs novēlētu jaunajiem skolotājiem?

– Nākt uz skolu ar prieku. Nemeklēt skolā negatīvās lietas. Skola ir jaunība, skola ir dzīvesprieks, skola ir dzīvotprieks, un skola dod tik bezgala daudz pozitīvu emociju, ka liekas, ka neviena cita profesija tādu prieku nesniedz. Skolā ir jādzīvo ar mīlestību.

Ja jums būtu iespēja mainīt vienu lietu izglītības sistēmā, kas tā būtu?

– Par to jau ir ļoti daudz runāts, bet es patiešām gribētu, lai aiz skolotāju muguras kāds stāvētu, kas palīdz viņiem šajā bezgala grūtajā mācīšanas procesā, jo skolotājs nav metodiķis un nav arī grāmatu sastādītājs. Skolotājs ir tas, kurš māca. Bērnu zināšanas ir dažādos līmeņos, un mums visiem tomēr jāsaprot, ka Latvijas nākotne ir mūsu bērnos un viņu izglītībā.

Kad iesākāt savas profesionālās gaitas – pie tāfeles stāvējāt ar krītu, tagad viss ir digitalizēts. Vai spējat aptvert, cik vērienīgas pārmaiņas ir piedzīvotas?

– Pārmaiņas patiesi piedzīvotas vērienīgas. Ja man būtu laiks, gribēšana un vēlme izdot grāmatu, es būtu ļoti laimīga un lepotos ar sevi. Tā būtu grāmata par to, cik daudzējādi mēs esam mācījuši bērniem, piemēram, rakstīt burtu A un I. Ir bijis tāds laiks, kad nedrīkstēja atlaist roku, rakstot vārdus, un garumzīmes varēja salikt tikai pēc tam, kad vārds bija uzrakstīts. Vienmēr, parādoties jaunām vēsmām, skanēja līdzi, ka šis attīsta to un to. Tās lietas ir bijušas tik ārkārtīgi mainīgas, turklāt katram jaunajam, kas nācis klajā ar jauninājumiem, ir licies, ka tas ir īpaši un tagad būs akmenī kalts. Nekad neesmu slēpusi, ka esmu no pagājušajā gadsimta, es īsti nedraudzējos ar digitālajām tāfelēm. Man patīk, ka bērni raksta uz tāfeles, ka bērni raksta ar krītu. Kad bērni strādā, mēs daudz strādājam pie datora. Ja strādā ar datoriem visa klase, dažreiz tie nesaslēdzas, jo nav interneta. Krīts ir pamatīgāka un stabilāka vērtība (smejas). Es priecājos par lietām, priecājos par saviem bērniem, kuri ir gudrāki par mani, kuri arī mani māca. Es nekaunos no tā. Jaunās metodes, vecās metodes – ej vienalga kādu ceļu, bet galvenais – nonāc pie rezultātu. Jo vairāk cilvēks raksta, jo vairāk viņam ir iespēja izteikties, formulēt savu viedokli, savu domu. Tāpēc arī uz tāfeles mani bērni raksta teikumus. Es, protams, variēju, bet neesmu tā skolotāja, kas mudina doties tikai pie digitālās tāfeles. Nepazaudējam prasmi sarunāties, domāt, rakstīt, jo tas mūs bagātina un palīdz attīstīties, palīdz komunicēt ar cilvēkiem un būt profesionāliem un laimīgiem savā jomā.