Jurists, fotogrāfs, uzņēmējs un viens no starptautiskās enciklopēdijas Timenote.info veidotājiem Aivars Borovkovs mūs uzņem savā birojā Rīgā. Piekrītot intervijai, viņš saka: Varu iedomāties, kas gāzīsies atkal pār mani par to, ka neesmu apsūdzošajā daļā.

Publiskajā telpā ir izskanējis jūsu viedoklis par to, ka Latvijā līdz šim nav praktizēts drošības līdzeklis – apcietinājums – laikā, kamēr tiek gaidīts pilnais spriedums, kā tas ir Lemberga lietā.

– Tas nav mans viedoklis, to atzīmējuši daudzi procesos esoši kolēģi. Lieta ir nesaprātīgi ilgu laiku muļļāta, juristu un politiķu vidū daudz apspriesta un apbrīnota. Lietu sen nevar vērtēt no jurisprudences un procesuālisma viedokļa, taču kādreiz tā noteikti nonāks mācību grāmatās. Tā ir politiskās cīņas sastāvdaļa, kur, kā zināms, ne visai ievēro noteikumus. Ilgstoša spēle, kur katrai pusei ir savi uzkarsēti līdzjutēji. Man tiešām ir grūti izteikties, jo zinu gan visus figurantus šajā lietā, gan daudzus spēlētājus, kuri darbojas aiz borta un, iespējams, pat ģērbtuvēs. Līdz ar to atļaujos skaļi teikt – šajā lietā ir vairāk politikas nekā jurisprudences, tāpēc mana prognoze par procesa perspektīvām ir visai skeptiska. Ļoti daudz šajā lietā izsaka arī četri t.s. cietušie, kuri nav vienkārši cilvēki, kam dzīvē slikti iet un ir nodarīts pāri. Uzskatu, ka šis diemžēl politiski konstruētais process kādreiz beigsies Eiropas tiesā ar negodu Latvijas valstij, bet tad jau būs jauni apkarojamie cilvēki un par šo maz kurš kreņķēsies.

Man saka, ka es varētu rakstīt memuārus. Nevaru. Par notikumiem, par kuriem es kaut ko zinu, nevaru uzrakstīt nevienu rindiņu, kādu neaizskarot. Latvijas justīcija ir notiesājusi vienu komunistu – Rubiku, vienu reketieri – Haritonovu, vienu negodīgu baņķieri – Laventu, un tagad Lembergs viens pats atbild par deviņdesmito gadu biznesa procesiem. Tā droši vien ir viņa lielākā kļūda, ka viņš – atšķirībā no citiem – nepaņēma to, ko deva 90. gadu iespējas, neuzsita visu gaisā un neaizlaidās. Viņš ar savām ambīcijām un kompetenci ir ārkārtīgi kaitinošs. Taču par to netiesā. Tā ir politiskās cīņu arēnas sastāvdaļa. Šī lieta ir viena no nelielām Latvijas politikas vizītkartēm, bet uz politiskās skatuves jau sen, atvainojiet, neviens nedomā par valsti, bet skaita, rēķina, aprēķina, kombinē un kaut ko maina un tirgo.

Mēs jau esam no paaudzes, kura 90. gadu biznesa vidi nezina. Kas tajā laikā bija Ventspils? Naudas maiss, vai ne tikai?

– Ventspils bija biedējošs bubulis. Atceros – 80. gadu beigās Labvakarā bija sižets par to, ka cilvēki bēg no Ventspils. Ka tur ir katastrofāla infrastruktūra, daudzi objekti puscelti un pamesti. Pilsēta bija ekoloģiski bīstama. Es personīgi zinu vairākus cilvēkus, kuri toreiz ļoti apzināti meklēja dzīvesvietu kaut kur Kuldīgā vai Aizputē, mēģinot aizbraukt no Ventspils prom. Ikviens, kurš viesojas tagad, atzīst – jā, pilsēta ir izcila.

Ventspils koncepts. Sākumā tas radās SWH – Jūrmalā. Vēlāk, kad radās domstarpības un nedraudzīgi ceļi šķīrās, daudz pamatīgāk attīstījās uz vietas. Tad arī radās jēdziens: Ventspils grupa. Kamēr šī grupa bija monolīta, tikmēr viņi bija neievainojami. Šajā tēmā droši vien pastāv vienīgais jautājums, uz kuru kādreiz ir jāatbild Lembergam pašam sev – kad, kādos apstākļos, kāpēc un tieši kurš viņam piespēlēja Meroni. Pasaciņa par Cīrihes hoteli lai paliek folklorai.

Ko jūs domājat, sakot – Ventspils koncepts radās SWH?

– Ventspils ir unikāla Baltijas osta. 90. gados par Ventspili var runāt kā par ostu numur viens Baltijas baseinā, pārējās bija pakārtotas. Krievijas dabas resursu izlaupīšanas posms bija ārkārtīgi spožs. Parādījās tādi jēdzieni kā jaunie krievi, trakā nauda. Ja skatās uz 90. gadiem, no likuma viedokļa pretenzijas, manuprāt, varētu izvirzīt pret jebkuru cilvēku, kas tajā laikā darbojās biznesa vidē.

SWH sākotnēji bija ar tādu pamatīgu misijas apziņu – būt par nacionālā biznesa flagmani, kas aptver ārkārtīgi daudzas jomas. Nesaucot nevienu vārdā, daudzi valsts pārvaldē un valsts virsotnē esoši cilvēki tika stimulēti ar ārzemju braucieniem, karjeras atbalstu vai vienkārši atalgojumu no SWH puses, lai kaut kādi procesi virzītos uz priekšu, lai iekustinātu milzīgi stagnējošo tautsaimniecību. Nenoliedzami, tika ielikti pamati arī korupcijai. SWH grupai bija iespējas piesaistīt labākos it visās jomās. Sākotnēji tam bija milzīga pozitīva nozīme. Tai skaitā – arī lai sakārtotu likumdošanas vidi, lai sistematizētu normatīvu uzskaiti un apriti. Ministrijas štancēja kaut kādus rīkojumus, lēmumus – katru savā kastītē. SWH radīja NAIS klasifikatoru. Tas viss ir bijis. Tas pārejas process diemžēl bija ar milzīgu aritmiju – var uztaisīt atsevišķās jomās izrāvienu, kaut ko īpašu, bet nevar izmainīt domāšanu. To mēs toreiz noteikti nesapratām, un pieļauju, ka daudzi to nav aptvēruši vēl šodien. Sākumā bija milzīga patiesās laimes bedre, kurā visiem bija iespēja ielēkt, taču laiks diktēja savu – ka no tās cienīgi ir jāsāk rāpties ārā, bet to prata tikai apsviedīgākie, izmanīgākie. Sāka noslāņoties sabiedrība, pazuda Atmodas laika eiforija par notiekošo. Varētu daudz diskutēt par pieļautām kļūdām valstiskuma atjaunošanā, privatizācijā, sistēmas nomaiņā. Tad seko tas, kam loģiski jānotiek. Tie, kuri kaut kam netika klāt pirmajā vilnī, sāka štukot, kā sagrābt atlikušo vai atņemt tiem, kuri bija pirmie. Gari neizplūstot, var tikai secināt: ja cilvēki dzīvo slikti, un kopumā Latvijas sabiedrība nav laimīga, tad ir tendence meklēt vainīgos visapkārt un rakāties pagātnē, cerot laimi un taisnību atrast tur. Un kādā brīdī izrādās, padomju laikā visi ir bijuši latenti disidenti un ne tie cilvēki ir atnesuši neatkarību Latvijai, jo kāds ir bijis komjaunietis vai komunists, mācījies padomju skolā un dienējis padomju armijā... Astoņdesmito gadu beigās tā bija milzīga uzdrošināšanās cilvēkiem. Katrs savu iespēju robežās kaut ko darīja vai nogaidoši nedarīja un netraucēja, vai darīja pret. Pārmest tiem, kas to mūri pamazām drupināja, ir vienkārši nekrietni.

Gatavojoties intervijai, noskatījāmies raidījuma Ar dziesmu par dzīvi ierakstu. Jūsu 2013. gada sarunā joprojām gaisā ir ļoti liela mīlestība uz SWH dibināšanas laiku, notikumiem. Kāpēc tolaik bija iespējams šis pozitīvais virmojums, bet tagad cilvēkiem gribas vienam otru apliet ar dubļiem?

– Skaistākais laiks manā mūžā. Ir brīži, kad pasaule ir laimīga. Mans mūžs aptver divus šādus laikus. Viens ir bērnībā ap 1960. gadu, kad pasaule tā pamatīgi sāka atjēgties pēc milzīgā kara – sāka atdzimt ekonomika, parādījās puķu bērni – hipiji, notika milzīgs apvērsums mūzikā, studentu aktivitātes, miera kustība un protesti pret pasaules divkosīgo seju, Vjetnamas karu. Bet pasaule kopumā bija laimīga. Otrs fantastiskais laiks, kad cilvēki mīlēja cits citu, ir Berlīnes mūra krišana. Mēs tādā laikā trāpījāmies, kad politiķi gāza mūrus, atvēra robežas, meklēja saskares punktus, atšķirībā no šodienas, kad tiek celti jauni mūri un dzeloņdrāšu sēta un viens otram mugurā mēģina iedurt. Jauda bija milzīga, cilvēki nemeklēja slikto, jo bija laimīgi. Nelaimīgie ģenerē postu, vēlot citiem neveiksmes un gūstot gandarījumu, ja kādam ir vēl sliktāk.

Šobrīd pasaule kopumā grimst milzīgā emocionālā bedrē – cilvēki viens otru ienīst un jebkuri dialoga meklēšanas centieni tiek uzskatīti gandrīz vai par nodevību. Sliktās ziņas tiek kultivētas, jo vieglāk pārdodamas. Tiek meklēti un atrasti daudzi veidi, kā šķelt un polarizēt sabiedrību. Mēs piedzīvojam īstu marksisma renesansi. Lielu lomu spēlē mediju vide, kura nav ārpus telpas un laika. Arī tā ir sadalījusies. Šodien noteikti mēs varam runāt par tādu jaunu terminu kā dominējošie mediji, kuri ir ciešsaistē ar politiku un veido to, ko sauc par jauno kārtību. Veidojot sabiedrisko domu, tādi vārdi kā izslēgšana, gatavināšana, kancelēšana iegūst ļoti konkrētu jēgu. Mūsdienu pasaulē katrs sociālo tīklu lietotājs pats kļūst par mediju un vispārējā niknuma atmosfērā nesodīti var izgāzt sakrājušos žulti par visu un visiem. Jebkurā gadījumā – ir milzīga nespēja cienīgi uztvert pretēju, atšķirīgu viedokli, milzīgā ātrumā tiek pāriets no diskusijas tēmas uz oponenta personību. Spēlējoties ar vārdiem, cilvēki kādreiz sadzīviski izsakās par jaunu Atmodu. To vajag aizmirst saknē, jo ir neiespējama – nācijai nav kopīga mērķa. Bail teikt, bet, šķiet, mērķu nav vispār.

Šodien nevaru iedomāties situāciju, ka, no kāda saieta nākot, pieauguši cilvēki varētu ap Brīvības pieminekli sākt iet rotaļā Ādamam bij’ septiņ’ dēl’. Esmu to piedzīvojis. Sveši cilvēki, sadevušies rokās, nemēģinot rakties personas privātumā. Tas notiek te un tagad, ar milzīgu pozitīvu enerģiju. Pirms pāris gadiem adventes laikā gadījos kādā ļoti stīvā pasākumā. Kad sākās neoficiālā daļa, sāka spēlēt mūzika, viens pāris izgāja un sāka dejot. Forši! Viņi vēl nebija nodejojuši, kad jau bija ielikti sociālajos tīklos. Nesaku, ka tas ir slikti, vien, ka laiki ir tādi. Šodien pie Ādamam bij’ septiņ’ dēl’ droši vien puse nepiedalītos, – filmētu, lai sacenstos ar like un share, bet citiem būtu ko komentēt.

Atgriežoties pie SWH un Ventspils…

– Droši vien cilvēki SWH arī neizturēja pārbaudījumu ar naudu un varu. Nesaprata, ka bez lielām, biznesu attīstošām lietām ir arī sīkumi, kurus nedrīkst atstāt novārtā. Lembergs ļoti ātri saprata, ka tā spožā kompānija ir zināma veida slogs viņam, ka Ventspils pati var kļūt par biznesa flagmani. Kādu brīdi tas tā arī bija – tranzīta biznesā bija baigais starptautiska līmeņa uzrāviens. Apbrīnoju cilvēkus, kas kopā ar Lembergu to visu būvēja, un to, cik vienam slīpētam afēristam meistarīgi izdevās viņus visus sarīdīt savstarpēji. Tāpēc tas ir milzīgais jautājums vēl šodien, – no kurienes viņš parādījās un kurš viņu grupai piespēlēja. Lemberga process jāstiepj garumā arī tāpēc, ka, sākot pētīt, kā šis process ritējis, varētu izlīst rupji likuma pārkāpumi, tāpēc laiks šodien vairāk strādā procesa bīdītāju labā, jo nenoliedzami tur parādās atbildības faktors. Kāds ārzemnieks, cik saprotu, ir guvis nenormāli dāsnu dāvanu no Latvijas valsts. Izskatās, ka personāžs ir ar labu apetīti un tālejošiem mērķiem gan politikā, gan vēl kādās jomās.

Starp citu, diez, cik valstij izmaksāja Grinberga lieta. Pusgadu valsts augstākās amatpersonas vizinājās uz Kuldīgu un stāstīja ābeces patiesības. Faktiski, tiesa pirmajā dienā saprata, ka tur nav nekāda nozieguma sastāva! Kā reiz teica kolēģis Grūtups – process dažkārt jāpārvērš par farsu, lai apkārtējie saprastu tā absurdo saturu. Par to neviens vēl nav atbildējis. Personāži nemainās, teātra aktieru trupa ir ļoti maza.

Vai bija kāds brīdis, kad būtu varēts to visu izlīdzināt, vai arī – bija vienkārši jāturpina?

– Grūti pateikt, es neesmu tik ļoti sekojis, tikai vērojis no malas. Lemberga uznācieni vienmēr ir spoži. Domāju, ka viņu kaitina nekompetence. Godīgi sakot, es brīnos. Ir ļoti daudz cilvēku ar labu izglītību arī tajā nosacīti pretējā pusē. Nesaprotu, kāpēc Lembergam liek pretī lūzerus, arogantas un ļoti nekompetentas personas. Viņš viņus vienkārši padara nožēlojamus un saplosa.

Ar mani ir vienkāršāk, pēc 1990. gada strikti pateicu, ka es Latvijas valstī neieņemšu nevienu amatu, bet tajā brīdī, kad es palaižu muti un kaut ko pasaku, man sāk kabināt klāt, ka esmu bijis tajā un arī tajā komandā. Sākot no pilnīgiem radikāļiem un beidzot ar atklāti pretvalstiskiem elementiem, kas sadarbojas ar specdienestiem. Es strādāju PSRS prokuratūrā, kura kā valsts iestāde bija viena no tām, kas sargāja tās valsts politisko sistēmu. Lai arī mana joma bija slepkavības un smagie noziegumi, korupcijas lietas, tik un tā es esmu biju tās sistēmas cilvēks. Tāpēc teicu – lūdzu, darbojieties. Es esmu gatavs dalīties ar zināšanām, ja kādam interesē. Daudzās lietās man trūkst kompetences. Šodien atklāti kritizēju izmeklēšanas darbu valstī – profesionāla smago noziegumu izmeklēšanas un atklāšanas sistēma ir sabradāta. Mati ceļas stāvus, redzot, kas notiek, piemēram, slepkavību notikumu vietās.

Latvijas Radio bija raidījuma sērija par Lemberga lietu. Esat dzirdējis?

– Neesmu. Savā laikā gan noklausījos visu Grinberga lietas ierakstu. Dzirdot, kas un kā tur notiek, sapratu, ka no politikas taisītājiem tomēr ir jāturas pa gabalu. Bīstami, ja šajā procesā tiek iesaistīta justīcija un drošības iestādes. Bet radio es klausos ļoti daudz – tikai mūziku. Sava veida etalons man ir radio SWH, pie kura veidošanas man ir bijusi tā laime būt klāt. Tas ir personību radio. Pārējie mēģina atdarināt, piepildīt ar skaņām ēteru, lai gan es jūtu, ka ne viņu zināšanas, ne inteliģence, ne valodas prasmes nav tādas, ka viņus vajadzētu laist tuvumā mikrofonam. Klausīties bezgalīgo pļurkstēšanu? Paldies!

Vai Lemberga šā brīža situācija ir cilvēktiesību pārkāpums?

– Nekomentēšu.

Vērojot šo procesu, tajā nenoliedzami dominē politiskais faktors un ar tiesas rokām tiek mēģināts norakt konkurentu. Jau teicu – atliek pievērst uzmanību, kurš ir cietušais šajā procesā. Redzot, kurš tiek notiesāts, es vaicāju – vai ir sasniegts taisnīguma gandarījums? Kāpēc uz apsūdzēto sola nesēž pārējie provinces miljonāri? Un ja arī viņi sēdētu – vai tad šāda sajūta būtu? Man noteikti nē. Un kāpēc ne citi privatizācijas dalībnieki? Ar šo procesu ir nodarīts milzīgs kaitējums valsts prestižam.

Man arī ir jautājums par cilvēktiesībām, uz ko publiski minstinās ar atbildēm: kas ir cietums 21. gadsimtā? Boļševiku tēzi, ka cietums labo, šobrīd pat pirmsvēlēšanu murgos vairs neviens nemēģina iekļaut. Tad tomēr ir jautājums – kāds mērķis ir bāšanai cietumā, izņemot gadījumus, kad persona par kādu smagu noziegumu jāizolē, lai neapdraudētu citus. Es joprojām meklēju atbildi, kas 21. gadsimtā ir cietums? Izrēķināšanās, izslēgšana no spēles un aprites, veselības bojāšana, atriebība, pārinodarījums ne tikai viņam, bet arī viņa tuviniekiem? Ja notiekošais ir spēle, – tas ir noraidījums? Uz laiku vai līdz spēles beigām? Cilvēka mūžs ir viens. Pret atvēlēto dzīves laiku būtu jāizturas atbildīgāk, dalot gadus. Kas galu galā tas tomēr ir?

Vai pats pēdējā laikā esat bijis Ventspilī?

– Ventspils ir lieliska, un jau ilgu laiku, taču šobrīd arī pārējā Latvija kopumā ļoti sakārtojas. Ir patīkami pa Latviju braukāt. Ar Uldi Sesku sāka atdzimt Liepāja. Ir Kuldīga, Valmiera, Cēsis, Rēzekne… Pilsētas, kuras vada īsti saimnieki, nevis politiskie viendienas caursoļotāji, top sakārtotas. Ventspils ir viena no ļoti retajām pilsētām, pa kuru var braukt, būdams pārliecināts, ka neiebrauksi nevienā bedrē vai nepareizi ieliktā lūkā. Ir ļoti redzams, cik daudz tiek ieguldīts, lai tā būtu cilvēkiem draudzīga. Tiek domāts par jauno paaudzi un nākotni.

Kad cilvēkiem kaut kā sāk trūkt, viņi vainīgos sāk meklēt vispirms starp atšķirīgajiem. Kādreiz tie bija žīdi, tad krievi, tad vēl kādi. Atrast var vienmēr. Es savā birojā pie tāfeles esmu pielicis teicienu: Meklē vainu sevī! Bieži klientiem piedāvāju – izlasi šo te un padomā, kur vainai saknes!

Kāda ir jūsu prognoze – līdz nākamajam pozitīvajam vilnim pasaulē ir 2 vai 20 gadi?

– Pandēmija varēja būt tā, kas cilvēkus saved kopā, bet, izrādās, šī nelaime ir par mazu. Acīmredzot cilvēcei vajag lielākas šausmas, lai beidzot atkal sadotos rokās.

Paldies, ka atsaucāties intervijai. Šobrīd nav daudz to, kuri uzdrošinās komentēt situāciju...

– Jautājums ar tādu fatālu pieskaņu. Protams, varu iedomāties, kas gāzīsies atkal pār mani. Droši, jo manā dzīvē tas neko nemainīs. Izcils politiķis būtu nevis tas, kurš cīnās pret bagātiem un uzņēmīgiem cilvēkiem, bet tas, kurš radītu apstākļus, lai šādi cilvēki būtu orientēti uz valsti un lai šādu cilvēku būtu vairāk. Es atvainojos, bet nabagi bagātu valsti uzbūvēt nevar.

Laikā, kad Ventspils grupai gāja spoži, daudzi saprata – o, te ir nauda!– un devās ar saviem sadarbības piedāvājumiem, nesaprotot, ka te spēle jau sen ir augstākā līgā. Esmu redzējis daudzus atraidītos, tai skaitā sīkus žuļikus, kuriem neizdevās saruna ar Lembergu un tagad ir zobs uz visu atlikušo dzīvi.

Diemžēl daudzas absurdas lietas nostiprinās un kļūst par aksiomu. Piemēram, ne tikai Latvijas justīcijas kauna traips ir tas, ka uzņēmēji, kas valstij rada nodokļu naudu, a priori ir vainīgi – tā ir joma, kur pastāv legālā prezumpcija. Esam nokāvuši komercnoslēpumu, nez kāpēc diviem Latvijas uzņēmējiem jātaisnojas ārvalstu komersanta – bankas – priekšā par to, kāpēc tiek slēgts darījums. Ir izveidojusies stukaču sabiedrība – grūti uzskaitīt to personu loku, kuriem ir pienākums ziņot: jurists un grāmatvedis, notārs, bankas darbinieks... Šobrīd valsts ir tik tālu birokratizēta ar instrukcijām un priekšrakstiem, ka jebkurš aktīvs cilvēks, kura darbība virzīta uz progresu, attīstību, kurš uzdrošinās izkāpt no uzliktiem rāmjiem, ir likumapārkāpējs, ja vien nav savējais….

Lasi vēl

Komentāri (7)

  • -1
    Vadims Kevrelis Pirms 1 nedēļas, 6 dienām

    Cienītais Borovkova k-gs mums portāla lasītājiem varētu izskaidrot kāpēc A.Lembergam vienam pašam ir jāatbild par deviņdesmito gadu biznesa procesiem, ja visu šo laiku viņš taču ir vadījis Ventspils Domi.

  • -8
    domāju Pirms 1 nedēļas, 6 dienām

    Fakts, ka Lembergs ir piedalījies valsts uzņēmumu privatizācijā. Bet ne jau viņš vienīgais. Katrs kas ko varēja un, galvenais, gribēja privatizēt, varēja to darīt. Un tam nav nekāda sakara ar darbu Domē. Tie ir paralēli procesi. Bet jautājums, kāpēc vienam un vai tur bija par ko atbildēt, ir vietā...

  • -1
    Ēriks Leimanis Pirms 1 nedēļas, 6 dienām

    Latvijā izslavēts klauns bet ventas balsij, īsta medusmaize

  • -12
    Opaps Pirms 1 nedēļas, 6 dienām

    Bumbuli ! Tu pats nāk no ākstu ģimenes. Laikam tiki ieņemts, kad veči bija skurbulī.

  • -2
    Heinrich Pirms 1 nedēļas, 6 dienām

    Bija domāts Centrālcietuma iemītnieks un šīs intervijas sniedzējs.

  • 0
    Vpr Pirms 1 nedēļas, 6 dienām

    https://www.delfi.lv/news/national/politics/kaimins-ar-lembergu-saistito-personu-piedalisanos-parlamentaraja-izmeklesana-deve-par-nirgasanos.d?id=49230173

  • 0
    an2ru2 Pirms 1 nedēļas, 5 dienām

    Šis "cienijamais" jurists ir Latvijas tieslietu sistēmas pelēkais kardināls. kura slēptā vai atklātā aizsegā tā veidota. Es ceru, ka kādreiz tiks patiesi novērtēts viņa "pienesums" Latvijas tiesiskajai kārtībai.

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: