Mans tēvs pazina Kaupēnu

Ventspilniece Valija Ziemele filmu Kaupēns neesot varējusi līdz beigām pat noskatīties, jo tajā attēlotais laupītāja tēls bijis absolūtā pretrunā ar to, ko viņai stāstījis tēvs. Valijas tēvs Fricis Leinbergs (dzimis 1902. gadā) viņai par Kaupēnu stāstījis bērnībā, un tas bijis stāsts, ko viņam paticis atkārtot. Tēvs vienmēr uzsvēris, cik Kaupēns ir bijis labs cilvēks, kaut patiesībā arī sliktas lietas darījis.

Valijas tēvs audzis ģimenē, kurā pavisam bijuši deviņi bērni, un viņi dzīvojoši tādā nabadzībā, ka bērnībā Fricim nācies ziemā gandrīz plikām pēdām staigāt. «Kas tad jums nekait, jums ir kurps un visāds drēbs, es uz led gāj slidināties ar plikām kājām. Zeķs man bij pušam, pastals bij virsū, bet tās ar bij pušam,» tēva teikto atceras Valija.

Friča vecāki abi divi gājuši jūrā. Tie bijuši ļoti grūti laiki – tēvs slims, bet vienalga gājis jūrā, mātei mugurā svārki un āda uz kājām sasprēgājusi tā, ka asinis tecējušas.

Pēc Friča stāstītā, Kaupēns daudz braukājis apkārt ar vilcienu, tāpēc iegriezies arī Talsu apriņķī, kur dzīvoja Friča ģimene. Tēvs stāstījis, ka viņš  ir ticies ar Kaupēnu. Valija pieļauj, ka tāpēc, ka Friča ģimene bija nabadzīga un Kaupēns tādām palīdzējis.

Taču tēvs nekad neesot teicis, vai tiešām Kaupēns kaut ko ir devis viņa ģimenei, tikai slavējis laupītāju kā labu cilvēku, kas palīdzējis trūcīgajiem. «Tēvs man ir stāstījis tikai labu par Kaupēnu, ka viņš ir bijis labdaris nabagiem. Viņš aplaupījis bagātos un laupījumā dalījies ar tiem, kam nekā nav.» Kaupēns pa nakti palicis pie nabagiem, viņš neesot tikai ar baltām getrām mežā dzīvojos, kā filmā rādīts, uzsver Valija.

Tēvs arī stāstījis, ka tādi laupītāji kā Kaupēns bijuši trīs – viens no tiem Adamaitis. Kaupēns staigājis pa krogiem un izprašņājis cilvēkus, ko tie zina par bagātajiem un tirgotājiem, kurs kāds brauks.

Nostāsti par to, ka Kaupēns rūpējies par nabagiem, tautā pastāvējuši, taču dokumentāla pamata tam nav, skaidro vēsturnieks Armands Vijups. Viņaprāt, «Latvijas Robins Huds» nav pastāvējis, jo vēstures avoti liecina, ka Kaupēns aplaupījis kā bagātos, tā nabagos.

1927. gada 6. aprīlī Jelgavā par 39 noziegumiem Ansim Kaupēnam un viņa līdzdalībniekam Voldemāram Piebalgam piesprieda augstāko soda mēru – nāvessodu pakarot. Taču Kaupēns tautas atmiņā joprojām ir romantizēts tēls, par kuru dzied: Mēs pavisam bijām četri, kas viens otru nenodod...