Ventspils Tranzītbiznesa karš. No mēbeļu zagšanas līdz slepkavības mēģinājumam

Aizvadītajos gados, kopš prokuratūras ielikteņu pārvaldītajos Ventspils terminālos gadu no gada krītas kravu apgrozījums, šie ielikteņi — visā valstī pazīstami kā t.s. Ventspils šakāļi — pamanījušies sastrādāt lērumu ar noziedzīgiem nodarījumiem. Jau iepriekš Ventas Balsī atskatījāmies uz visu laiku lielāko nelegālo telefonsarunu noklausīšanās afēru, kuras atklāšanas rezultātā ar «melnā oligarha» Oļega Stepanova saistītām personām tika konfiscēti diennaktīm gari Ventspils tranzītuzņēmēju un pat domes darbinieku telefonsarunu ieraksti, par ko tika notiesāti seši policisti. (Cietušo kopskaits sasniedza 45 personas.) Apskatījām arī t.s. «operācijas Kurmis lietu», kur prokuratūra uz viena veca dzērāja izdomājumu pamata safabricēja krimināllietu pret Drošības policiju, lai izjauktu policijas ilgstošo un sekmīgo cīņu pret naftas vada apzadzējiem. Taču bez šiem visā valstī plašu publicitāti ieguvušajiem gadījumiem bijuši arī neskaitāmi citi, kuros «šakāļi» tiek saistīti ar dažādiem noziedzīgiem nodarījumiem — sākot ar vēlmi pasūtīt nevēlamas personas arestu un beidzot ar slepkavības mēģinājumu.

Vecas mēbeles lēnām kļūst par ieroci

Visiem labi zināmajam velkoņu uzņēmumam SIA Ostas Flote senāk piederēja vecas, masīvas un neērtas mēbeles. Kad Ostas Flote ap gadu tūkstošu miju bija pārvākusies uz mazākām telpām Kālija Parkam piederošajā Pārventas Biznesa centrā Dzintaru ielā, daļai no mēbelēm vairs nebija vietas, tāpēc tās tika atdotas novietošanai Rīgā ― tolaik vēl jaunajam un nelielajam LSF Holdingam, kā arī Oļega Stepanova Topmar Holdingam: kad šie uzņēmumi ievācās Doma laukuma namā, mēbeles varēja noderēt. Vairāku gadu gaitā mēbeles bija nolietojušās galīgi un zaudējušas arī bilances vērtību: skatoties pēc papīriem, mēbeļu vērtība bija nulle. LSF Holdings bija pasūtījis jaunas, šaurajam Vecrīgas namam piemērotākas mēbeles, bet vecās «hercoga mēbeļu» atliekas bija paredzēts likvidēt vai izpārdot, ja nu kādam tādas vajadzētu. Patiesībā īpašnieki bija devuši Ostas Flotes vadītājam Sergejam Odincovam piekrišanu nopārdot nevajadzīgās mēbeles. Taču Odincovs bija vilcis šo darbu garumā, un to varēja saprast ― nozīmīgu velkoņu flotili pārvaldošam uzņēmumam ir arī svarīgākas lietas, par ko uztraukties.

Kaujaslauks ap nolietotu mēbeļu atliekām

Tomēr tieši pirms 2006. gada Lieldienām ar vecajām mēbelēm bija jātiek galā, jo jaunās mēbeles bija izgatavotas, bet tranzītnieku apdzīvotā Vecrīgas nama pārsteidzošajā šaurībā nemaz nepietika vietas, kur vecās «hercoga mēbeles» atstāt. LSF Holdinga toreizējais ģenerālmenedžeris Edgars Jansons bija sarunājis ar Odincova šoferi, kurā dienā šoferis atbrauks pēc mēbelēm. Taču pagāja arī norunātā diena, tāpēc Jansons savāca mēbeles un aizveda uz savu māju Mārupē, kur nokrāva vecās mēbeles garāžā, lai atbrīvotu vietu jaunajām.

«Citādi es tās mēbeles pašrocīgi izsviedīšu tepat uz Doma laukuma: lai ņem, kam vajag!» ― Jansons bija licis Odincovam aiz auss, bet Odincovs nereaģēja. Jansons jau gatavojās doties privātā braucienā uz Azerbaidžānu, bet pēdējā brīdī nojauta ko nelāgu un nolēma palikt Latvijā, vietā aizsūtot savu māsu. «Domāju, ka tur viss jau bija saplānots ― piektdien šoferis neatbrauca pēc mēbelēm, es tās mēbeles aizvedu pie sevis uz garāžu, bet policijā tikmēr jau bija uzrakstīts iesniegums, ka es tās mēbeles esot nozadzis!» Jansons vēlāk atstāstīja. «Tas varētu nozīmēt, ka bija ieplānots mani arestēt, turklāt tas droši vien būtu noticis lidostā, lai efektīvāks skats!»

Arests kaut vai uz trim stundām!

Taču nedošanās uz ārzemēm arestu attālināja vien uz pāris dienām ― ar dažādiem pārkāpumiem bēdīgi slavenā Valsts policijas Rīgas pilsētas 1. iecirkņa (tā, kas atrodas pie Matīsa tirgus) vīri ieradās pie Jansona pēc Lieldienām un aizturēja menedžeri. Tiesa, ilgāk par trim stundām viņu arestā paturēt nevarēja, jo atklājās, ka lieta ir pilnībā safabricēta ― tā kā veco mēbeļu vērtība daudzo gadu gaitā bija nokritusies līdz nullei, pēc papīriem iznāca, ka Ostas Flotes bilancē tādai mantai nemaz vairs nav jāatrodas. Jansons tomēr bija aizvedis policistus uz Mārupi un parādījis, ka mēbeles, apsegtas ar plēvi, stāv garāžā, kārtīgi saliktas. «Nu, varbūt man tur vienīgi skaidas pa grīdu sabirušas…» Iznāca, ka Jansons saņemts ciet par to, ka pats sev zadzis pilnīgi bezvērtīgas mēbeles.

Mēbeļu zagšanas lieta, kaut gan bija skaidri un gaiši safabricēta mākslīgā veidā uz melīga iesnieguma pamata, tomēr netika izbeigta kopumā vēl aptuveni pusgadu. Kāpēc tāda lieta vispār bija vajadzīga, kļuva redzams jau drīzumā, kad notika Ostas Flotes īpašnieku viltus sapulce, kurā LSF Holdingam mēģināja nozagt nieka trīs procentus kapitāldaļu, ko LSF Holdings pāris gadus agrāk bija atpircis no Valērija Ivanova — sauskravu terminālu būves, remonta un ekspluatācijas speciālista, kas pirms došanās pensijā bija nolēmis pārdot dažas sev piederošās kapitāldaļas pāris uzņēmumos. Nav grūti nojaust: pirmkārt, pretinieks, kuram ir kriminālprocess par mēbeļu zagšanu, ir diskreditēts pretinieks; otrkārt, vēl labāk, ja tajā pašā laikā viņš varbūt vēl sēdētu aiz restēm.

Notiesā melīgā iesnieguma autoru

Protams, galu galā mēbeļu lieta beidzās tādējādi, ka pats Odincovs dabūja kriminālprocesu par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu policijai un ar to saistītu apmelošanu (par ko likums paredz pat bargāku sodu nekā par mēbeļu zagšanu). Visas trīs tiesu instances atzina Odincovu par vainīgu un krimināli sodāmu. Tā kā noziedzīgais nodoms Odincovam nebija izdevies līdz galam, viņu neiesēdināja cietumā, bet gan notiesāja uz piespiedu sabiedriskajiem darbiem.

«Vēl pirms galīgās sēdes es viņam tiesas gaitenī piedāvāju: slēdzam izlīgumu un vienojamies mierīgā kārtā, iztiksi bez kriminālsodāmības! Bet šis tikai šņāca pretī, ka «vāks» būšot man,» atcerējās cietušais Jansons. «Tad nu tiesa viņam piesprieda sabiedriskos darbus — cik es zinu, viņam bez atlīdzības bija jāstrādā tuberkulozes slimnīcā, laikam par sanitāru vai ko tamlīdzīgu. Vēlāk man darīja zināmu, ka tur viņš soda izciešanas laikā esot inficējies ar kaut kādu smagu plaušu saslimšanu. Dieva sods nogāja pilnu apli un atgriezās vēl smagāk, nekā viņš savulaik bija gribējis ieriebt man. Turklāt tagad viņš ar tiesas spriedumu atzīts par notiesātu kriminālnoziedznieku,» rezumēja Jansons.

Visbriesmīgākais noziegums

Laikam ritot, atsevišķo noziegumu smagums pieauga. Safabricēts arests par mēbelēm, auto dedzināšana, uzņēmumu sagrābšana ar ieroču un viltotu papīru palīdzību — ko gan citu var gaidīt, ja policija un prokuratūra arvien biežāk «nespēj» noķert vainīgos. 2012. gada 27. februārī noziedznieks ar auto mēģināja nogalināt divas mazgadīgas meitas Edgaram Jansonam, kurš tobrīd bija sācis lēnām atiet no tranzītuzņēmumu vadīšanas un bija kļuvis par opozīcijas līderi Mārupes domē, kur strādā vēl šodien.

Darba aizņemtības dēļ Jansons todien nebrauca pats, bet bija uzdevis uzņēmuma šoferim aizvest savas meitiņas pēc skolas uz kādu nodarbību. Svešs melns auto vairāku kvartālu garumā bija sekojis upuru automašīnai un triecies virsū tieši tajā brīdī, kad meitas kāpa ārā. Meitiņas izdzīvoja, taču Jansonu ģimene nākamo pusgadu praktiski pavadīja Bērnu slimnīcā. Noziedznieks aizbēga un slēpās no policijas veselu gadu, kad tomēr viņu saņēma ciet — varbūt tāpēc, ka vainīgo arestēja tāda policijas pārvalde, kurā likuma sargi par Ventspils tranzītkariem nezināja un kurā šakāļiem nebija kontakti. Arestētais tiesā apgalvoja, ka tas tomēr esot bijis «negadījums», tātad viņam neesot samaksāts par Jansona bērnu noslepkavošanas mēģinājumu, bet viņa aizbēgšana no valsts neesot bijusi iepriekš izplānota. Tas ļāva prokuratūrai kārtējo reizi pieprasīt mazāku sodu par maksimālo, un noziedznieks jau pēc nepilna gada bija no cietuma ārā.

Foto: Ostas Flotes vadītājs Sergejs Odincovs (šeit fotografēts aprakstītajā laikposmā) notiesāts par apzināti nepatiesa iesnieguma rakstīšanu policijai .