Nauris, ar kuru visu var sarunāt

Pēc izglītības esi šuvējs, bet kā tas sanācis, ka tagad esi kļuvis par izpriecu parka un slēpošanas kalna pārvaldnieku?

– To nemaz nav tik vienkārši pastāstīt, jo šajā laikā darīts ļoti daudz kas. Tāds stāsts prasītu stundas (Smejas.). No otras puses, ir vismaz, ko bērniem pastāstīt, jo neesmu tikai, piemēram, sēdējis pie datora.

Tad sākam no paša sākuma – kāpēc izvēlējies šuvēja profesiju?

– Esmu sieviešu virsdrēbju šuvējs. It kā gribēju iet vidusskolā, bet īsti tajās mācībās neredzēju jēgu. Nebiju jau arī no labākajiem skolniekiem, tāpēc vairāk domāju par kādas profesijas iegūšanu. Tajā laikā visi staigāja apmēram vienādās drēbēs – ko nu varēja veikalā nopirkt –, tāpēc man ienāca prātā pašam kaut ko sašūt. Paņēmu vecās bikses, izārdīju un sašuju citādāk, un pēc tam arī nolēmu, ka jāmācās par šuvēju. Lai gan bija milzīga konkurence, tiku labākajā tehnikumā, kāds nu vien bija – Rīgas 34. PTV. Vienkārši čaļiem bija liela pretimnākšana, jo skolā bija 1300 meiteņu un tikai 200 čaļi.

Visu interviju lasiet rītdienas laikrakstā „Ventas Balss”!