Intervija ar Ciedru Jaunbelzēju

Ciedra ir ventspilniece līdz pat matu galiņiem – vecāku mājā Valdemāra ielā kādreiz kā maza meitene skraidīja viņa pati, bet tagad tur draiskojas viņas mazdēli.

Kāpēc nolēmāt kļūt par ārsti?

– Tēvs bija mediķis. Viņš strādāja sanepidstacijā un 50. gadu beigās – arī par pasniedzēju Ventspils māsu un feldšeru skolā.

Tēvs jūs apzināti virzīja uz ārstes profesiju?

– Nē, bet, kad man mazai kāds vaicāja, par ko vēlos kļūt, atbildēju: par dakteri. Protams, bija arī citas idejas, tomēr, paldies Dievam, ne brīdi nepieļāvu domu, ka nestudēšu. Konkurss Medicīnas akadēmijā bija 10 cilvēki uz vienu vietu. Mācījos Vispārējās ārstniecības fakultātē, pēc tam vienu gadu internatūrā apguvu terapiju.

Un atnācāt atpakaļ uz Ventspili, kas tolaik nebija Latvijas spožākā pilsēta.

– Jā, gribējās atpakaļ uz šejieni, kur draugi. Tas bija 1972. gadā, dziļajos Brežņeva laikos, kad par ekoloģiskajām problēmām neviens vēl nerunāja. 1973. gadā piedzima dēls. Te bija mamma, kas varēja palīdzēt. Atnācu uz poliklīniku un tā visu laiku tajā arī nostrādāju. Pazīstu arī darbu slimnīcā, jo tolaik visiem ārstiem bija obligātās dežūras stacionārā.  Braucu arī uz ātrās palīdzības. Mediķiem nekad nav maksātas milzīgas naudas summas, tāpēc vienmēr ir meklēti darbiņi, kur piepelnīties.

Vai atceraties savus pirmos pacientus?

– Pirmie pacienti man bija pēc ceturtā kursa, kad atbraucu praksē uz Piltenes slimnīcu. Līdz tam Rīgā slimnieki bija redzēti tikai pa acu galam. «Tagad es iešu atvaļinājumā,» – ar šādiem vārdiem mani sagaidīja cienījamais dakteris Cērps. Un viņš tiešām arī aizgāja. Ar ārstēšanu tik traki nebija, bet ar papīriem gan. Receptes un slimības lapas rakstīt es mācēju tikai teorētiski, bet tagad tas bija jādara praktiski. Sēdēju pieņemšanā, bet kabinetam blakus atradās procedūru telpa, kurā bija mācību materiāli. Dažādu ieganstu dēļ gāju uz turieni pašpikot, kā pareizi jādara.

Intervijas turpinājumu lasiet šodienas laikrakstā Ventas Balss.