Laimīga. Ar sargeņģeli uz pleca

Tieši šīs īpašības ļāva nesalūzt, kad ārsts viņai pateica smagu diagnozi. Toreiz Ieva ievilka elpu un saprata, ka jāapstājas un nedrīkst sevi dedzināt līdz spēku izsīkumam. Nu viņa cenšas saudzēt sevi, bet vienmēr tas neizdodas, jo Ieva neprot un negrib sēdēt uz vietas.

Kad vien tevi satieku, esi starojoša un priecīga. Kā izdodas būt tik gaišai?

– Nedomāju par cilvēkiem sliktu, saskatu tikai labo. Neesmu satikusi kādu, ka man darītu ļaunu. Jā, ir bijuši kniebieni, tomēr ne tikai lieli, lai pakristu un nepieceltos. Vīrs vienmēr atgādina, lai aizslēdzu ārdurvis, bet tas tiešām ir jāpiekodina!

Varbūt šāda attieksme veidojusies arī tādēļ, ka piedzimu un izaugu Rojā – mazā ciemā, kurā cits citu pazīst. Bērnībā ieguvu labu pamatu turpmākajai dzīvei, jau toreiz iemīlēju mūziku, kas mani pavada arī tagad, kad dziedu kamerkorī Ventspils. Ļoti daudz gaišuma devusi arī mamma, ja nebūtu viņas... (Pieklust.)

Mamma ir gan draudzene, gan padomdevēja – katru dienu piezvanu viņai. Man ir svarīgi zināt arī to, ka vīra mammai ir labi. Cienu Anda vecākus arī tāpēc, ka viņi joprojām, lai gan tas nav viegli, cīnās savā zemnieku saimniecībā.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas laikrakstā Ventas Balss!