Ekspedīcija uz Ķīvmežu

Tā virszemes tilpums ir 44 kubikmetri. Akmens ir krietni varenāks par lielākajam vairumam ļaužu zināmo Grīžu Velna beņķi, kas nogūlies netālu no šosejas Ventspils–Rīga piecpadsmitā kilometra un kura tilpums ir 35 kubikmetri.

Ķīvmeža akmens augstums ir 2,8 m, garums – 6,4 m, apkārtmērs – 17,5 m, platums – 44 m. Ķīvmeža akmens kā ģeoloģisks un ģeomorfoloģisks dabas piemineklis atklāts salīdzinoši nesen – tikai 1994. gadā.

Piltenes lauku teritorijas dabas brīnuma atrašanas vienīgais tuvākais orientieris ir Zūru mežniecība, tālāk ar izstāstīšanu ir par maz. Ventas Balsij Ķīvmeža akmens meklējumos ir priekšrocība – žurnālista Imanta mājas atrodas apvidū, kurā pašu ļaudis no svešiem atšķiras ar akmens atrašanās vietas zināšanu.

Atliek vien apaut gumijas zābakus, jo nesenie lieti tikko pamanāmo taku pārvērtuši tādā kā sūklī. Piedevām aizkūko dzeguze. Naudas kabatās nav, toties ir darba rīks – diktofons – , tātad par darba trūkumu šogad sūdzēties nevarēs. Arī par to paldies.

Piltenes vēstures zinātājs, nu jau tai saulē aizgājušais Gunārs Daudze fiksējis divas teikas, kas vairāk gan attiecas uz meža nosaukumu.

Abas teikas stāsta, ka mežam vārds radies no vārda strīds – ķīviņš. Mežs atradies uz robežas starp Dundagas domkapitula īpašumiem un Piltenes bīskapa īpašumiem. Dundagas barons sūdzējies, ka bīskaps piesavinājies meža īpašumus, nocērtot barona īpašuma zīmes – trīs lilijas – un iecērtot savus bīskapa zižļus.

Otra teika stāsta par strīdu starp Gārzdes baronu Verneru fon Buholcu un Tārgales baronu Vilhelmu fon Koškulu. Abi 19. un 20. gadsimta mijā bijuši kaislīgi mednieki un strīdējušies par medību rajoniem. Tomēr vēstures liecības rāda pretējo. 1910. gadā abi baroni sazinājušies ar Krievijas ķeizariskā galma medību iecirkni Spalā, Polijā, un no turienes 1911. gada janvārī iegādājušies 18 mātītes un sešus septiņus briežus, ko ielaiduši Ķīvmežā. (Toreiz to droši vien tā nesauca.)

Brieži veiksmīgi pielāgojušies garajām un bargajām mūspuses ziemām. Iesākumā brieži turēti aplokā, vēlāk tas atvērts un briežu audzētāji gaidījuši, kā tie iejutīsies brīvībā. Fiksēta barona Freda fon Buholca rakstiska liecība: «Mēs savā starpā bijām vienojušies, un arī mūsu kaimiņi tam pievienojās, ka pirmo trīs gadu laikā netiks šauts neviens dzīvnieks, bet turpmākajos trīs gados – katrā iecirknī pa vienam briedim.» Pēc aptuveniem aprēķiniem, 1919. gadā briežu ganāmpulks pieaudzis līdz divsimt gabaliem.

Kā apliecinājums barona liecībai, dodoties mājup, ceļu nesteidzīgi šķērso trīs brieži – varbūt ievesto ragaiņu pēcnācēji? Turklāt Imants zina iztālēm parādīt vietu, kur brieži pirms simts gadiem izlaisti...

Foto: Ģirts Staris.

Uz akmens sāniem lekni saaugušas sūnas un ķērpji – daļa no tiem esot reti un aizsargājami augi. Egles zari vēlīgi sniedz pavēni, bet gādīgas cilvēku rokas pie akmens pieslējuši kāpnes, lai ziņkārīgākie uz apkārtni varētu palūkoties no akmens augstumiem.