Viens no visvecākajiem medību kolektīviem Latvijā – Puzes mednieku klubs – pēc dažām dienām, 5. maijā, atzīmēs savu 50 gadu jubileju. Šajā laikā nomainījušies desmit vadītāji un stafeti pārņēmuši kādreizējo mednieku dēli.

Mednieku klubā Puze šobrīd darbojas 33 vīri. Pužiņi jau vēsturiski un ģeogrāfiski veidojušies par diezgan noslēgtu sabiedrību, arī mednieki savā kolektīvā pārmantojuši šo – savējā – izjūtas nepieciešamību. Lai iekļūtu kolektīva rindās, jāsaņem divas rekomendācijas un jāiztur nopietna saruna kolektīva pilnsapulcē. Toties tad zināms, ka uz biedru var pilnībā paļauties.

Ventas Balss viesošanās reizē mednieku kluba Puze pašreizējais vadītājs Agris Āboliņš rāda krietnu kaudzi apdzeltējušu dokumentu un fotogrāfiju. Tā ir mednieku kluba vēsture, sākot ar protokolu nr. 1, kurā fiksēta tā dibināšana 1962. gada 29. septembrī. «Jāsaka paldies Visvaldim, te ir visa vēsture – cik izbarots, cik apēsts, cik nomedīts – viss fiksēts,» tā Agris par ceturtā pēc kārtas kolektīva vadītāja Visvalža Jansona saglabātajām atskaitēm. «Jau bijām nolēmuši, ka rīkosim lielo balli maijā, un tikai tad Visvaldis šos dokumentus atnesa, bet nolemto svinību laiku nemainījām.»

Tālajā 1957. gadā Latvijas PSR nodibināja Mežrūpniecības ministriju. Līdz ar to radās iespēja un vajadzība pēc mednieku kolektīviem. Protams, kur meži – tur mednieki. Arī pirms tam medīja – vairāk gan partijnieki, vienkāršajiem ļautiņiem šādu tiesību nebija. Visvaldis atceras, ka togad, 1962. gadā, ministrija izdeva atļaujas medīt laikā, kad auzas nāca gatavas. Līdz tam bija liegums, tikai zinātnieki drīkstējuši nolaist no kājām kādu meža lopiņu, lai veiktu pētījumus.

Cita lieta, kad nodibinājies kolektīvs. Lai arī valstij aizgājis 90% medījumu, pārējais palicis pašiem. Visvaldis spriež, ka tolaik medības deva krietnu atspaidu iztikai, jo gaļu veikalā nopirkt varēja vien lielas veiksmes gadījumā. Tiesa, arī ar citām pārtikas precēm bija švaki. Piemēram, lai nopirktu mannas putraimus un baltmaizi mazajam bērnam, vajadzējis pat ārsta izrakstītu recepti.

Šķirstot rūpīgi veiktos un glabātos pierakstus, redzams, ka medniekam arī tolaik bijusi virkne pienākumu, bez kuriem pie šaušanas netikt, piemēram, katram kolektīvam bijis noteikts plāns – cik slotiņu jāsasien, cik vārnu un žagatu jāizšauj. Ivars Štrombergs, arī viens no bijušajiem kolektīva vadītājiem, atceras, ka vajadzējis nodot noteiktu skaitu vārnu kāju, tikai tad dabūta atļauja medīt.

 «Kur Puzē dabūsi piecas vārnas? Visi tās uzpasēja,» atceras Ivars. Dokumentos iesieta arī lapa no 1978. gada ar dežurantu sarakstu meža zvēru atbaidīšanai no lauksaimniecības kultūru sējumiem. Tas nozīmē, ka minētajos datumos mednieki pa diviem dežurējuši norādītajos laukos. Tas nekas, ka nākamajā dienā atkal  jāiet darbā. Tajā pašā gadā, kā rāda atskaites, mednieki čakli pastrādājuši.

Rakstīts: slotiņu sasiešana 2000 gab., graudu atbirumi 4 tonnas, siens 1 tonna, medību torņa ierīkošana 2 gab., barotavas šķūņa celšana, stirnu barotavu ierīkošana 2 gab., mednieku stāvvietu ierīkošana.

Medībās gadījušies arī visādi kuriozi. Reiz dzinēji zvērus dzinuši prom no mednieku posteņiem, citreiz par mežacūkām noturēti laukakmeņi rudenīgā miglā un uz tiem šautās lodes rikošetā lekušas atpakaļ. Tomēr, runājot par to, kas piesaista medību procesam, vīri nekautrējas kļūt sentimentāli. Ivars atzīst, ka piesaista daba: «Aizeju rudens rītā uz bulli. Saulīte lec. Zirnekļa tīkli zāles stiebros mirguļo rasas lāsītēs. Prātā nāk dziesma:  zirnekļa tīklos sapinies rīts. Šķiet, kā tā var izdomāt? Tādā rītā saproti, ka var. Bet medības savā ziņā ir cīņa.

Kurš kuru, jo dzīvniekam tāpat ir dota iespēja.» Arī Agris medībās izjūt harmoniju ar dabu: «Medībās ir miers, raisās daudz labu domu, bieži vien rodas ģeniālas idejas, kuras pēc tam var realizēt dzīvē. Medības man ir iemācījušas pacietību un spēju prognozēt, pārredzēt visu spēles laukumu, just, kas notiks vairākus gājienus uz priekšu, zināt, kā rīkoties tagad. Lai pasākums, ne tikai medības, būtu veiksmīgs, visam ir jāsakrīt. Mednieks nevar bez nomedīšanas. Taču visam jābūt saskaņā un harmonijā.»

Mednieku kolektīvs savu bagāto pieredzi neslēpj zem pūra. Studija LEM uzņēmusi dokumentālo filmu par Puzes medniekiem, atskatoties uz pagājušajiem 50 gadiem. Filmu maijā rādīs LTV 1, raidījumā Uz meža takas.

Foto: Ivars Štrombergs (no kreisās), Agris Āboliņš un Visvaldis Jansons pārlapo mednieku kluba dokumentus. Fonā redzams kluba karogs, medību trofejas un vēsturiskas fotogrāfijas.

Lasi vēl

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: