Muzikāla pastaiga pa Odesu koncertzālē ''Latvija''

«Es nedomāju, ka jelkad esmu saticis improvizētāju, kuram tik daudz pārsteigumu arsenālā… īsts Ģēnijs,» par Odesā dzimušo, Ņujorkā dzīvojošo mākslinieku izteicies leģendārais amerikāņu džeza vibrofonists, komponists un pedagogs Gerijs Bērtons. Vadims Neselovskis ir dzimis Odesā 1977. gadā, kur piecpadsmit gadu vecumā bija visu laiku jaunākais students, kas iestājies Odesas Konservatorijā. Sākotnēji Neselovski aizrāva klasiskā mūzika, vēlāk viņš pievērsās džezam un devās pasaulē – vispirms uz Vāciju, pēc tam uz ASV, kur muzicē kopā ar džeza leģendām un pasniedz Bērklija Mūzikas koledžā Bostonā. Vadims Neselovskis saglabā saites ar dzimteni, bieži uzstājoties Ukrainā, bet kopš Krievijas iebrukuma ar mūzikas palīdzību cenšas pievērst sabiedrības uzmanību dzimtenē notiekošajai traģēdijai.

Iedvesmojoties no Modesta Musorgska klavieru svītas Izstādes gleznas un vedot klausītājus cauri Odesai, Vadims Neselovskis dalās personiskajās atmiņās un pieredzētajā. Koncertprogramma aizved uz tādām pilsētai raksturīgām vietām kā Odesas Centrālā dzelzceļa stacija, Potjomkina kāpnes, Odesas Konservatorija un stāsta par komponista dzimtās pilsētas dzīvi, vēsturi un kultūras mantojumu.

Pasākumu organizē SIA Kurzemes filharmonija, finansē Eiropas Reģionālās attīstības fonds un Ventspils valstspilsētas pašvaldība. Biļetes iegādājamas biļešu tirdzniecības tīklā Biļešu paradīze un koncertzāles Latvija kasē.

Kā jūs pats sevi identificējat kā mākslinieku?

– Valkāju divas cepures: pirmkārt, esmu komponists; otrkārt, esmu pianists un improvizējošs mūziķis. Manā mūzikā jūs varat saklausīt klasisko mūziku, džezu, avangardu, kamermūziku – visu, ko esmu apguvis, studējot kā klasiskais pianists un komponists Ukrainā un kā džeza pianists un komponists ASV. Visa šī pieredze satiekas manās kompozīcijās.

Cik svarīgas jums ir dzimtās saknes? Kad pēdējoreiz apciemojāt Ukrainu?

– Esmu ukraiņu ebrejs, un abas šīs puses ir dziļi ietekmējušas ne tikai manu mūziku, bet visu manu dzīvi. Kopš notiek karš – kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī –, es īpaši izjūtu to, kas es esmu, izjūtu piederību Ukrainai. Jaunais projekts, pie kura strādāju tieši šobrīd, saucas Ukrainian Diary (Ukrainas dienasgrāmata). To rakstu klavierēm un stīgu trio kopš paša kara sākuma, ik dienu sekojot ziņām par Ukrainā notiekošo. Sākot komponēt, vēl nezināju, kas būs izpildītāji. Vācijā atradu trīs lieliskus ukraiņu mūziķus, kuri tur patvērušies kā bēgļi un paši ir piedzīvojuši šo karu. Viņi pašlaik ir mani vistuvākie domubiedri. Pirmatskaņojums notiks 19. oktobrī Diseldorfā.

Pēdējo reizi dzimtenē es biju 2021. gada augustā, lai vāktu dokumentus un fotogrāfijas savam Odesas projektam. Es apmeklēju muzejus, bibliotēkas un peldējos Melnajā jūrā. Tas bija ļoti mierpilns laiks, un nebija ne mazākās nojautas, ka jau pēc pusgada sāksies karš…

Kā jūtaties vidū starp komponēšanu un improvizēšanu, starp notīs precīzi fiksētu formu un radošo brīvību, muzicēšanu solo un ansambļos, akadēmisko mūziku un džezu?

– Esmu pārliecināts, ka visas šīs robežas mūzikā ir mākslīgas. Ir vienkārši mūzika, un tās mērķis ir sasniegt cilvēku sirdis, bagātināt viņu dvēseles, ļaut izjust un pieredzēt ko tādu, kas, cerams, bagātina viņu dzīvi. Man šķiet pretdabiska mūzikas šķirošana stilos. Esmu dažādu mūzikas virzienu produkts. Esmu ļoti dziļi džezā, esmu spēlējis ar vairākām džeza leģendām: ilgu laiku ar pārsteidzošo vibrofonistu Geriju Bērtonu, kurš man atvēra durvis uz mūzikas pasauli un industriju, ar improvizējošo avangarda komponistu un saksofonistu Džonu Zornu, esmu ticies ar Čiku Koreu. Taču jau kopš agras bērnības manī ir klasiskā mūzika. Mana māte ir klasiskā pianiste, un es vienkārši dzīvoju mūzikā. Mana mūzika nāk no visām šīm upēm. Tās visas satek vienā skaņu jūrā, kas, cerams, saviļņo cilvēkus. Tas ir viss, ko es vēlos.

Kādu jūs personiski redzat Odesas seju, vidi, raksturu?

– Programmas Odesa ideja radās manam menedžerim Ralfam Gluham. Viņš teica: Vadim, tu esi no Odesas. Mēs par šo pilsētu zinām no Sergeja Eizenšteina filmas Karakuģis Potjomkins vai tāpēc, ka no Odesas nākuši vairāki pasaulslaveni vijolnieki (piemēram, Dāvids Oistrahs un Igors Oistrahs, Natans Milšteins) un ka Odesa ir ļoti svarīgs ebreju dzīves centrs. Bijušajā Padomju Savienībā Odesa ir labi pazīstama, taču lielākā daļa rietumnieku nekad nav bijuši Odesā un maz par to zina. Ralfs mani mudināja izstāstīt savu stāstu par Odesu, savu redzējumu skaņās. Sākot rakstīt, es sapratu, ka šis būs stāsts gan par manu dzimto pilsētu, gan par mani pašu un manu ģimeni, kas Odesā dzīvojusi jau četrās paaudzēs. Tā es dziļi ieniru savā identitātē, savās saknēs.

Slavens ir Odesas humors. Tā ir pilsēta pašā Melnās jūras krastā un parasti saistās ar atpūtu, atvaļinājumu, izklaidi. Taču Odesas vēsturē (dažādos laikos) ir arī ļoti daudz traģisma, šausmu, briesmu un ciešanu. Manā programmā ir daļa Oktobris 1941 – dziļu sāpju pilns vēstījums par Odesas okupāciju un to, kā rumāņu karaspēks pēc Hitlera pavēles nogalināja Odesas ebrejus. Odesas atmiņā ir lielas sāpes un ciešanas, taču tā ir arī pilsēta, kur nekad nebeidz smieties. Varbūt tie ir smiekli caur asarām. Pasmieties par dzīvi Odesai ir ļoti tipiski, un šādi tā joprojām spēj pārvarēt sāpes. Arī tagad kara laikā odesiešus (ukraiņus) nevar salauzt.

Programmu Odesa pabeidzāt pirms Krievijas iebrukuma. Vai tā ir mainījusies, atbildot karam?

– Kad sākās karš, es sev jautāju, vai varu turpināt spēlēt šo mūziku? Tā bija jau ierakstīta, bija atlicis vien nodrukāt programmiņu tekstus. Tad sapratu, ka ne tikai drīkstu, bet man noteikti ir jāspēlē šī programma! Tā bija zīmīga nejaušība, ka tajā jau runāju par karu, tikai tas bija Otrais pasaules karš. Sprādzieni tam veltītajā mūzikā rezonē ar šodienas kara notikumiem Mariupolē, Hersonā un ap Kijivu. Spēlējot tagad redzu ne vairs melnbaltās dokumentālās 1941. gada fotogrāfijas, bet aktuālos televīzijas ziņu sižetus. Improvizējot man ir iespēja mainīt mūziku ik vakaru. Tāpēc viss, kas notiek Ukrainā tagad, atspoguļojas manā Odesā. Es ļoti personīgi pārdzīvoju jauno uzbrukumu un kara noziegumus.

Jums būs izaicinājums spēlēt Dāvida Kļaviņa konstruētās gigantiskās klavieres 470i?

– Nekad neesmu spēlējis šādas klavieres un varu tikai iztēloties, kas mani sagaida Ventspilī. Man patīk atklāt jaunus skaniskos elementus un ar tiem eksperimentēt. Klasiskie pianisti, spēlējot Odesu, precīzi izpilda notīs rakstīto, taču es improvizējot varu atļauties reaģēt un spēlēties ar skaņām un akustiku. Man tā ir perfekta iespēja gūt ļoti īpašu pieredzi ar ļoti īpašu instrumentu. Gaidu ar nepacietību.

Starp citu, ar ko jums vispirms asociējas Latvija?

– Kad man bija deviņi gadi, vecāki paņēma mani līdzi uz Latviju. Aizbraucām uz Jūrmalu, atceros vēl dažas vietas, bet neaizmirstami bija tas, ka Rīgā pirmoreiz mūžā redzēju gotisko arhitektūru. Tas bija tik satriecoši! Vienmēr esmu vēlējies te atgriezties, bet tas nekad nenotika. Nevaru vien sagaidīt!