Mūziķis, kas maina priekšstatu par akordeonu

Kā jums klājas?

– Man viss ir kārtībā. Neraugoties uz šo neparasto pandēmijas laiku, mana radošā dzīve ir ļoti piepildīta. Man patīk šis laiks – jā, protams, ir mazāk koncertu, mazāk iespēju doties kaut kur prom no mājām, toties ir krietni vairāk laika izzināt skaņas un mūzikas mijiedarbību, vairāk iespēju koncentrēties uz lietām, kurām līdz šim man vienmēr pietrūka laika.

Iespējams, Ventspils skatītājam neesat pārāk pazīstams. Ar kādām sajūtām gaidāt svētdienas koncertu?

– Tā kā spēlēju akordeonu, esmu pārliecināts, ka šis mūzikas instruments ir zināms ļoti daudziem, un es patiešām varu garantēt, ka Ventspils skatītājs koncertā redzēs un dzirdēs ko tādu, ko iepriekš nebūs ne redzējis, ne dzirdējis. Es vēlos mainīt priekšstatu par to, kādu mūziku spēj radīt akordeons. To daru jau vismaz pēdējos 30 gadus. Vēlos parādīt, ka šis tik ļoti ierastais klasiskais instruments manās rokās spēj mainīties. Man patīk izaicinājumi.

Vai varat pastāstīt, kāda veida mūziku jūs spēlējat?

– Es negribētu likt savu mūziku nekādos rāmjos. Man tā ir vienkārši mūzika, kuru varu nosaukt arī par Kimmo Pohjonena mūziku. Savā ziņā esmu mēģinājis radīt sava žanra mūziku, nesniedzot tai nekādu apzīmējumu. Esmu uzstājies ļoti daudzos un dažādos festivālos, kuros atskaņo klasisko, džeza, elektronisko, eksperimentālo, pasaules mūziku, un visos šajos festivālos nekad nav bijis šķēršļu spēlēt arī akordeona mūziku. Ļoti daudz esmu uzstājies dažādos džeza festivālos, taču manai mūzikai nav nekāda sakara ar džezu. Es nevaru ielikt savu mūziku vienā rāmī, es negribu tai novilkt kaut kādas robežas. Tā ir mūzika bez robežām.

Kāpēc nolēmāt spēlēt akordeonu?

– Es to daru jau kopš bērnības. Lai arī mans tēvs bija automehāniķis, viņam ļoti patika spēlēt akordeonu. Dzīvojām mazā ciemā, tur vietējā klubā sāku apgūt šo instrumentu, pievērsos arī vietējai tautas mūzikai. 70. gados retais bērns Somijā spēlēja akordeonu, jo tika uzskatīts, ka tas ir veco ļaužu instruments. Vēlāk, kad sapratu, ka vēlos saistīt savu dzīvi ar mūziku, vispirms domāju, ka iešu klasiskās mūzikas ceļu, taču, kad studēju Sibēliusa Mūzikas akadēmijā, pievērsos pasaules mūzikai, kas man palīdzēja atgriezties pie pirmsākumiem, un tad es burtiski iemīlējos akordeonā. Kādu laiku spēlēju jau visiem zināmus skaņdarbus, bet vienā brīdī sapratu, ka dzīve ir pārāk īsa, lai darītu to, kas bijis pagātnē, ir jādara tas, kas būs nākotnē. Jāsaka gan, ka tēvs vēlāk nebija pārāk priecīgs par to, ko daru uz skatuves, savukārt mamma gan ir sajūsmā (smejas).

Dažreiz jūs salīdzina ar šamani uz skatuves...

– Kamēr biju savā klasiskās mūzikas periodā, muzicēju bez notīm, vienkārši improvizējot. Man patīk ienirt skaņu gūzmā, ļaujoties to plūdumam un nokļūstot nekurienē, dziļumā. Koncerts man vienmēr nozīmē sava veida ieniršanu dziļumā, lai pētītu un izjustu enerģijas apmaiņu ar skatītāju. Iespējams, to pat varētu dēvēt par tādu kā šamanisma rituālu, bet jebkurā gadījumā vispirms tas ir veids, kā vēlos sevi parādīt un izpausties.

Kā jūs atradāt to ceļu, lai pārvaldītu akordeonu tā, kā jūs to darāt?

– Pēc rakstura esmu ļoti nepacietīgs. Ļoti ātri pagurstu pats no sevis, vienveidības izpausmēm. Uztvert akordeonu vienkārši kā instrumentu man šķita garlaicīgi. Vienmēr esmu gribējis savu raksturu ielikt šajā instrumentā, lai nepagurtu ne es, ne mans skatītājs. Man patīk pētīt skaņu, patīk izmantot mūzikas instrumentu kopā ar elektroniku, ir tik daudz iespēju panākt ko jaunu. Esmu sajūsmā no tā, ka visu laiku varu radīt jaunu mūziku. Savu jaunāko soloprojektu Uzone, ko piedāvāšu arī Ventspils skatītājiem, visu laiku pilnveidoju, varbūt līdz galam tas būs gatavs pēc kādiem pieciem gadiem. Bet līdz šim esmu gandarīts par to, ko esmu panācis un atklājis šajā soloprojektā, pateicoties akordeonam. Man patīk pārsteigt sevi un savu klausītāju, nemitīgi pilnveidojoties savā darbībā, savienojot gan skaņu, gan attēlu, gan gaismu. Tā ir mana kaisle.