Latvijas Literatūras gada balvai nominēts Ventspils novada Popē dzimušās rakstnieces Lauras Vinogradovas garstāsts Upe. Vieni, to lasot, raud, citi – rauc plecus un nesaprot, kas grāmatā īpašs.

Pirms četriem gadiem intervijā Aijai Tomasei dalījāties priekā par iespēju lasīt savus darbus Rīgā, kafejnīcā Mansards. Kāds bijis šis laiks?

– Tikai četri gadi? Man ir iznākušas vairākas grāmatas, bijis tāds kārtīgs blieziens. Tas līdzi nes gan milzīgu prieku, gan nogurumu. Bet, ja rakstās, nevar nerakstīt un nevar neizdot.

Nominācija balvai ir gan skaista, gan sāpīga?

– Esmu no cilvēkiem, kas ar humoru bēg no drāmām. Tik daudz sliktā par sevi literatūrā, kā tagad, līdz šim nebiju dzirdējusi. Smejos, ka tas ir tāpēc, lai būtu līdzsvars. Es melotu, ja teiktu, ka to var uztvert viegli. Visbiežāk, protams, tie ir sociālie tīkli, kuros lasu, ka cilvēki, ar kuriem esmu sēdējusi un runājusies par bērniem vai dzērusi kafiju, savos vārdos var būt rupji skarbi. Vai, piemēram, no redaktoriem, kuriem savulaik ir bijusi kāda vajadzība pie manis, pēkšņi dzirdu, ka esmu kaut kas ļoti vājš rakstniecībā. Protams, nav patīkami to lasīt, nedarbojas arī ieteikums izvairīties, taču literatūra man nav visa dzīve. Ir ļoti daudz citu lietu, kur varu patverties. Tikko nosvinējām dēlam dzimšanas dienu – Rakstniecības un mūzikas muzejā, kurā strādāju. Gatavojamies Muzeju naktij – veidojam trīs maršrutus Dzegužkalna apkārtnē. Viens būs velobraucējiem, viens bērniem, bet trešais – sajūtu maršruts kājāmgājējiem ar iespēju klausīties dzeju un iepazīt apkārtnē dzīvojušos literātus.

Kādas lasītājas atsauksme: Bāc, kas notiek!? Tikai 8. lappuse un jau jāraud. Kāpēc Upe tik dziļi skar?

– Vakar domāju par to, cik man ļoti bija bail Upi sūtīt uz izdevniecību. Man likās, ka es pati no sevis un pasaule no manis gaida kaut ko lielāku. Upe nav rakstīta apzināti, tā nākusi no manis neapzinātās daļas. Upē ir emocijas. Es pat atšķīru 8. lappusi, lai paskatītos, par ko ir jāraud. Tur bija par bērnu čurāšanu gultā. Domāju, lielai daļai no mums tā ir gadījies ne no labām dienām.

Intervijās esat stāstījusi par ebreju sievieti, kura, iespējams, būs jūsu nākamās grāmatas tēls.

– Jā, viņa joprojām pie manis nāk un projām neiet. Nesen attālinātās sapulces laikā pastaigājos mežā, kurā ir memoriāls holokausta upuriem. Rāhele ar savu bērnu – meitenīti – atkal bija klāt. Saraudājos. Šobrīd vēl nespēju par viņu rakstīt.

Lasītājiem atliek gaidīt.

– Jā, turklāt šobrīd man ir ļoti daudz citu darbu. Esmu arī iestājusies dzejas meistarklasē Literārajā akadēmijā.

Vai varam gaidīt arī kādu literāru darbu, kurā būs atspoguļots Covid-19 laiks?

– Es no tā pagaidām izvairos. Domāju, ka pandēmijas sajūtas vēl īsti nav apjaustas.

Ar kādam sajūtām gaidāt piektdienas vakaru?

– Man ik pa laikam ir sev jāatgādina, ka Literatūras gada balvas ceremonija būs jau piektdien. Es ļaujos. Īpaši negatavojos nevienam no variantiem. Pat pieļauju domu, ka, ja nedēļa būs bijusi grūta, liekot gulēt dēlu, iemigšu un neredzēšu. Vīrs zina, ka mani nedrīkst nākt modināt.

Guntis Berelis, literatūrkritiķis

Vai noslēgumā Rute sevi atrod? Varbūt vienkārši atgriežas zelta krātiņā un samierinās ar līdzšinējo esamību, jo saprot, ka šādi meklējumi reizēm ir bezjēdzīgi? Galu galā – kā pārvarēt sāpes (psihologi to reizēm dēvē par eksistenciālo izmisumu, kuram visbiežāk nav racionālu cēloņu) un vai to vispār vajag darīt? Nepārprotamu atbilžu nav, bet, lai vai kā, ja literatūra vismaz kaut kādā mērā ir arī terapija, Upe ir ļoti iedarbīga tabletīte.

Lasi vēl

Komentāri (1)

  • 0
    Arī skolotājs Pirms 1 dienas, 21 stundas

    Vai būtu vajadzīgs iespējamā nākamā grāmatā cilāt žīdu tēmu? Vai par maz viņu problēmu?

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: