Liepājas teātra izrāde “Pīļu medības” Ventspilī

Gundega Saulīte „Latvijas avīze”

Aleksandra Vampilova lugas "Pīļu medības" iestudējums Dž. Dž. Džilindžera režijā spēja piepildīt Dailes teātra lielo zāli. Izrādes beigās aplausi negribēja rimties, tāpēc jādomā, ka gandarījumu no šā vakara guva gan skatītāji, gan paši izrādes veidotāji.

Autora visnopietnākā luga

Teātra cienītāji ar solīdu stāžu atcerēsies, ka A. Vampilova darbu uzvaras gājiens bija pagājušā gadsimta septiņdesmitie gadi, arī Latvijā. Pēc trīsdesmit piecus gadus vecā autora traģiskās nāves (viņš noslīka Baikāla ezerā 1972. gadā) lugas tika tulkotas latviski un iestudētas visos mūsu dramatiskajos teātros. Vēl vairāk – "Pīļu medību" iestudējuma atļauju visā toreizējā Padomju Savienībā 1976. gadā pirmais saņēma mūsu Akadēmiskais Drāmas teātris, kur tā tika izrādīta Alfrēda Jaunušana režijā un ar Uldi Dumpi galvenajā lomā.

Irkutskas apgabalā dzimušais dramaturgs padomju ideoloģijas modrajiem funkcionāriem nebija ērts pat pēc savas nāves. Kā gan citādi – Vampilova varoņi nekādi nevarēja apliecināt šīs iekārtas morālās un ētiskās priekšrocības, tie bija pārāk savdabīgi, ekscentriski vai depresīvi.

Un it īpaši jau Zilovs, "Pīļu medību" galvenais varonis, kura pašiznīcības ceļā autors iekļāvis gan individuālus, gan sociālus motīvus. Iekšējā iztukšotība, morālu nodevību virkne, pašapmāns nav tikai savdabīga rakstura negācijas. Šā tēla rīcībā nepārprotami ierakstīta arī sabiedrisku apstākļu, amorālas iekārtas un konkrēta laikmeta klātbūtne. Tādējādi minētais tēls un visa luga iegūst dziļumu un vispārinājumu.

Džilindžera versija

Režisora Džilindžera un scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša sadarbībā izrādes telpā vienuviet savāktas vairākas aizgājušo laiku pazīmes, kas kopā veido neiekārtotas un nevīžīgas dzīves tēlu. Visbūtiskāko vizuāli jēdzienisko slodzi šajā telpā pilda no dēļiem sasists skatu tornis, kurā dažkārt pakāpjas galvenais varonis. Arī savā vienīgajā atklāti izmisīgajā monologā, kurā viņš lūdzas, lai sieva to nepamet. Citos priekšmetos un lietās – pelēcība, necilība.

Šāda apkārtne jau pati par sevi grauj cilvēka personību, bet Egona Dombrovska Zilovam piemīt personības potenciāls, ne velti viņš ir draugu pulciņa centrs. Sapnis par pīļu medībām, uz kurām visā lugas garumā galvenais varonis briest un gatavojas, sola iekšēju saskaņu pašam ar sevi. Taču beigās arī tas zaudē jēgu, un tumsā atskan bises šāviens – Zilovs ir pielicis punktu savai bezjēdzīgajai eksistencei.