Intervija ar Ievu Jurovu. Uz izcilību un augstiem rezultātiem

– Skola ir akreditēta pirms diviem gadiem, bet šajā nedēļā norisinājās manis kā vadītāja vērtēšana. Divu gadu laikā visiem jaunajiem izglītības iestāžu vadītājiem šāda akreditācija ir jāiziet. Viss noritēja kā plānots – pateicoties komandai, kas man ir. Akreditācijas ziņojums būs pēc mēneša, bet es domāju, ka būs ļoti labs rezultāts.

Kas no procesa bija nervus kutinošākais?

– Pats process, kas bija pirmo reizi tieši man. Kad bija akreditācija skolai, es biju klāt kā direktores vietniece. Mēs esam skola, kas iet uz izcilību, uz augstiem rezultātiem. Lai arī zināju, ka visam vajadzētu būt ļoti labi, biju uztraukusies.

Pavisam drīz skola vērs durvis jaunajiem skolēniem, kas pie jums būs pirmoreiz – gan septītajā, gan desmitajā klasē.

– Mēs, protams, gaidām šo brīdi. Kādi viņi būs, cik viņu būs! Pēdējā pusgada laikā esmu saņēmusi interesi arī no citu klašu skolēniem pievienoties mūsu skolas saimei. Ir posmi, kuri mums ir aizpildīti, bet, piemēram, uz nākamā gada 8. klasi vēl ir brīvas vietas.

Mēs esam nodrošinājuši iespēju tiem, kas vēlas startēt uz ģimnāziju 7. klasē, apmeklēt nodarbības, no kurām divas jau ir notikušas. Tajās skolēns var iepazīt skolu un pedagogus, kas šeit strādā.

Savukārt 10. klasei iestājpārbaudījumu nav, tur ir uzņemšanas nosacījumi, kuros ir jāiekļaujas. Šajā gadā pašvaldība ir izveidojusi vienotu sistēmu. Jau jūnijā skolēniem būs jāiesniedz pašvaldībā pieteikums uz vienoto vidējo izglītību, norādot prioritātes. Mums pašiem uzņemšanas process notiks no 30. jūnija līdz 1. jūlijam. Otrās dienas beigās jau zināsim rezultātus. Vērtēsim centralizēto eksāmenu rezultātus un skatīsimies, vai kādā mācību priekšmetā nav zemāk par pieci.

Mēs tikko skolas hallē fotografējām jūs pie hokeja galdiem. Tas ir kāds jauninājums?

– Tā ir jēgpilna starpbrīžu pavadīšana, neizmantojot viedierīces. Pirmais – futbola – galds tika sagādāts ar absolventu palīdzību, bet pārējie – iesaistoties mūsu skolēniem. Es mācu sociālo zinātņu padziļināto kursu, un tajā skolēniem bija uzdevums īstenot pilsoniskās līdzdalības iniciatīvu. Viņi sadarbojās ar Jaunrades namu, lai popularizētu galda hokeju, un mēs skolā ieguvām vēl arī dažus hokeja galdus, kas šeit atradīsies līdz mācību gada beigām. Es ceru, ka šis ir tikai pirmais solis un ka nākamgad foajē aizpildīsies ar jaunām galda spēlēm.

Par ko no aizvadītajos divos gados paveiktā īpašs prieks?

– Skola jau iepriekš ir stāvējusi uz ļoti stabiliem pamatiem. Manis un kolēģu kopīgi paveiktais ir tikai laikam līdzi ejoši jauninājumi. Jaunieši mainās, mūsu ikdienā ienāk mākslīgais intelekts. Ja mēs runājam par materiāli tehnisko pusi, tad skolas pagalms ir tas, kuru es gribu iedzīvināt. Tur jau ir āra galdi – būs siltais laiks, skolēni atkal varēs doties laukā baudīt āra starpbrīžus un maltītes.

Šī gada laikā kā direktore esmu daudz bijusi dažādās izglītības iestādēs Latvijā. Man Izglītības pārvalde rada iespēju piedalīties Iespējamās misijas direktoru pilnveides programmā. Esmu apceļojusi pusi Latvijas! Ir vērtīgi redzēt to, kā notiek citur, atvest to un dalīties. Apmaiņas braucieni man dod motivāciju un enerģiju darboties tālāk.

Vai galdi pagalmā arī bija daļa no kāda projekta?

– Tie bija atbalsts no absolventiem. Vēl mums absolventi uzdāvināja 20 planšetes mācībām. Šogad arī izveidojām absolventu biedrību. Domāju, ka sadarbība būs vēl ciešāka. Ģimnāzija ir tradīcijām bagāta skola, piederības sajūta ir ļoti jūtama, un es to arī ļoti augstu novērtēju.

Varbūt ir vērts izgatavot vēlmju sarakstu, lai absolventi zina, kas jums ir vajadzīgs?

– Jā, mēs arī pie tā strādāsim. Akreditācija, vadītāja vērtēšana ir pagājusi, nu mums būs tam laiks. Man arī ir ideja skolēniem pajautāt, kas ir tas, ko viņi vēlas redzēt.

Kas jums pašai kā personībai šajos divos gados ir licies kā lielākais panākums?

– Ir jābūt ļoti elastīgam. Skolas vadītājs nekad nesēž tādā drošā komforta zonā. Kā man reiz teica kāds vieds cilvēks: Ja ritenis pārstāj braukt, tad tu nokrīti! Tā ir tā bīstamā situācija, kurā skolas vadītājs nekad nevar atrasties. Ir jāminas uz priekšu! Skolas vadītājam ir jāmēģina šajā Latvijas tik mainīgajā izglītības sistēmā saglabāt sajūtu, lai pedagogi jūtas droši. Maniem pedagogiem, darbiniekiem, audzēkņiem un vecākiem ir jājūtas drošiem, ka izglītības process būs kvalitatīvs.

Jūs esat dzīvojusi arī Dānijā. Vai mēdzat domās atgriezties tajā laikā un salīdzināt savu dzīvi tur un šeit?

– Es vienmēr salīdzinu šo posmu Dānijā, kas bija ļoti skaists ar ligzdošanu. Mēs tur izveidojām savu ģimeni un atgriezāmies, lai turpinātu to veidot par spēcīgu latviešu ģimeni. Es piedalījos projektā un redzēju, kāda ir izglītības sistēmas Dānijā, tas man daudz deva profesionālajā ziņā. Es arī iemācījos dāņu valodu un interesējos par viņu kultūru.

Jūs skaisti pateicāt par ligzdošanu. Kas lizdiņā ir izauguši?

– Tur ir izauguši divi forši bērni! Meitai ir astoņi gadi un dēlam desmit. Viņi abi mācās Centra sākumskolā. Es viņus saucu par īstiem latviešiem, bet viņi abi ir dzimuši Dānijā. Dažreiz viņi joprojām saka: Mana dzimtene ir Dānija! Pēc fakta – tā ir. Manam dēlam bija trīs gadi, kad mēs atgriezāmies Latvijā.

Vai atgriezties Latvijā jūsu ģimenei bija drosmīgs lēmums?

– Tas bija apzināts lēmums ilgāku laiku. Es uz Dāniju aizbraucu uz gadu, bet nodzīvoju tur sešus. Es aizbraucu līdzi tajā laikā savam draugam, mēs vēl nebijām precējušies, ģimeni izveidojām Dānijā. Mēs sapratām – vai nu mūsu bērni sāk mācīties tajā izglītības sistēmā, vai arī mēs atgriežamies. Dzīvē ir visādas sakritības, un es atradu darbu šeit, Latvijā, dāņu uzņēmumā, vīrs teica: Tas ir jāizmanto! Man atrast darbu Ventspilī būs vieglāk. Mums nebija domu, ka varētu pārcelties uz kādu citu vietu, jo Ventspils ir perfekta jauno ģimeņu pilsēta!

Kovida laiks ieviesa izmaiņa jūsu profesionālajā dzīvē!

– Jā, tajā darbavietā viss apstājās, un es satiku savu bijušo klases audzinātāju Initu Āboliņu un mūsu sarunā sadzirdēju, ka ģimnāzijā meklē politikas un tiesību skolotāju. Es uzrakstīju direktorei Pārslai Kopmanei, un tas bija stundu jautājums, kad jau sēdēju pie viņas kabinetā. Pirmajā gadā es gan darbu uzņēmumā, gan pedagoga darbu apvienoju, bet pēc tam direktore mani uzaicināja strādāt par savu vietnieci. Es domāju, ka viņa manī saskatīja potenciālu un viņai bija svarīgi, ko viņa atstāj aiz sevis.

Kādas jūsu rakstura īpašības ir tās, kas noteica šo viņas izvēli?

– Drosme paust savu viedokli. Arī ieinteresētība un vēlme darboties.

Vai ir grūti brīži jūsu amatā?

– Jā, bieži. Bieži ir grūti, jo skola ir tāds ļoti dzīvs organisms. Ir tik daudz dažāda spektra emociju dienas laikā! Ar tām visām ir jāspēj tikt galā. Mēdz arī iezagties galvā doma: Kam tas viss?! Bet tad nāk pozitīvie brīži – uzvaras, panākumi, citreiz pat kāda skolēna smaids kādā stundā. Man ir arī Ventspilī viens īpašs cilvēks, kurš man ik pa laikam uzdod jautājumu, vai man joprojām patīk tas, ko daru. Un, kad es saku, ka jā, tad viņa apstiprina: Tad viss kārtībā!

Vai mēs drīkstam uzzināt šī cilvēka vārdu?

– Lūcija Boitmane. Pie viņas dziedāt iet abi man bērni.

Gribu pavaicāt arī par neseno traģēdiju, kuru piedzīvoja visa pilsēta. Vai sāpes ir nedaudz pierimušas?

– Jā, pierimis ir, bet šī pēda paliek un paliks uz ilgu laiku, un tā ir ierakstīta skola vēsturē un arī mana darba vēsturē. Es gribu teikt lielu paldies visiem, kas mūs atbalstīja. Tā bija visa Latvija, ne tikai pilsētas robežās. Mēs kā kolektīvs saliedējāmies, un arī 8. klases skolēni un vecāki saliedējās. Mēs veidosim labdarības koncertus Rēzijas atbalstam, plānotais datums ir 11. maijs. Uzturam komunikāciju ar Rēzijas vecākiem. Mēs ļoti gaidām, kad Rēzija atgriezīsies skolā.

Kas jūs pašu stiprina grūtos brīžos?

– Viennozīmīgi tā ir ģimene. Ja nebūtu mana vīra, manu vacāku, vīra mammas un manas māsas atbalsta, es nevarētu būt stipra un būt tas cilvēks, kas es esmu, darīt to, ko es daru. Vadīt skolu nav vienkārši.