Izdzīvot palīdzēs solidaritāte

– Nē, jo bija iespēja strādāt pie tēmām, kas no informācijas izplatīšanas viedokļa bija pusslēgtas, iepazīties ar slepenām lietām un modernām tehnoloģijām. Neatkarība bija vajadzīga kā skābeklis, bet tās sākumposmā bijām spiesti apcirpt vairākas nozīmīgas zinātnes un izglītības saites ar Lietuvu un Igauniju, kas, tāpat kā, piemēram, Polija, tehnoloģiju attīstības ziņā pēdējo gadu laikā mūs apsteigušas. Latvijas zinātnieki nebija gatavi konkurences cīņai, un tas kavēja inovāciju ieviešanu. 

Kā sagaidījāt paziņojumu par neatkarību?

– 1990. gada. 4. maijā, tāpat kā citi, sēdēju pie radio un skaitīju balsis, bet oktobra beigās kā pēdējais stažieris aizbraucu uz Parīzi. 91. gada janvāra notikumiem sekoju līdzi, skatoties Francijas televīzijas raidījumus. Uzzinājis par satraucošo situāciju, zvanīju uz Latviju sievai, bet viņa tobrīd vēl nezināja, ka Rīgā sākusies apšaude. Uztvēru to ļoti emocionāli, jo nevarēju aizskriet mājās, bet kopā ar citiem Parīzē dzīvojošajiem baltiešiem un citiem postpadomju telpas pārstāvjiem devos uz Padomju Savienības vēstniecību, kur trīs stundas stāvējām, bļaujot: Gorbačovs slepkava!, līdz mūs izklīdināja žandarmi.

Daļai tautas 20 gados sakrājies rūgtums, un patriotisma saukļi tos nekliedē...

– Ļoti svarīgi nepazaudēt pozitīvo redzējumu arī tad, ja dzīvi caurvij pesimistiska nots. Sakot, ka neko nevaram, esam maziņi un mums grūti konkurēt ar citiem, ieskanas trauksmes zvaniņš, ka kaut kas nav kārtībā ar nacionālo pašapziņu – turklāt tā ir kalpa, nevis saimnieka domāšana.

Grūtajās dienās jāatceras atslēgas vārds solidaritāte, jo izdzīvos tā tauta, kuras iedzīvotāji spēs solidārizēties ar valdību, bet valdība – ar tautu. Diemžēl sociālo garantiju sistēma Latvijā ir izkropļota, pensiju sistēma pret zināmu iedzīvotāju daļu ir netaisnīga, tādēļ solidaritāte ir vēl būtiskāka! Pagaidām mums ir plāns vidusslānis, kas parasti nodrošina sociālo labklājību, tāpēc jāpaļaujas uz pašvaldību izpratni un jāizmanto dažādas labdarības formas.

Maijs Latvijā iezīmē arī iestāšanos Eiropas Savienībā. Vai esam ieguvēji?

– Protams, zaudējām zināmu suverenitātes daļu, bet ieguvām ļoti lielas izaugsmes iespējas. Ja nebūtu, piemēram, Eiropas struktūrfondu, Ventspilī nebūtu šādas augstskolas un mēs nevarētu attīstīt inženiertehnisko virzienu. Mums vēl jāiemācās kontrolēt, vai projektos ieguldītā nauda dod atdevi tautsaimniecībā vai ieplūst kā tukšā mucā, makroekomikas skatījumā jāveic vairākas reformas, bet kopumā esam ieguvēji. 

Tuvojas Saeimas vēlēšanas, kas atkal rada bažas par neatkarības zaudēšanu.

– Es nebaidos no tā, ko ievēlēs, jo manā skatījumā šobrīd nav īsti pret Latvijas neatkarību vērstu spēku nav. Pat, ja viņi ir, tie Saeimā negūs vairākumu. Turklāt to spēku vadībā, ko esam pieraduši klasificēt kā izteikti kreisējus un nelatviskus, ir saprātīgi (arī latviešu izcelsmes) cilvēki, un viņu politika nav drauds. Svarīgi, lai valdībā ir pārstāvēti labējie un kreisējie, tātad abi spārni, bet mums bijušas izteikti labējas valdības, kas ar vispārēju eiforiju aizveda grāvī. Un vēl – katram pašam jābūt  maksimāli aktīvam un jāprasa no ievēlētajiem politiķiem tas, ko viņi solīja.

Foto no lu.lv