Bijušais kapteinis Kārlis Kukarans joprojām ir Ventspils ostas uzraugs, bet kapteinis Armands Andersons pēc vētrainas dzīves jūrā tagad bauda rāmas vecumdienas.

1991. gada augustā, kad tika atzīta Latvijas neatkarības atjaunošana, Kārlis Kukarans ar kuģi Dzintarjūra atradās pie Īrijas krastiem. Kukarans tolaik bija kuģa kapteinis. Komanda, saņēmusi priecīgās ziņas, steigusies to atzīmēt. Kukarans stāsta, ka starp viņiem bijis matrozis ar mākslinieciskām dotībām.

«Tiklīdz dabūjām zināt, kas Latvijā noticis, nolaidām matrozi bocmaņa krēslā aiz borta un viņš uz kuģa uzzīmēja Latvijas ģerboni, jo Latvijas karoga mums nebija. Kad braucām mājās no Īrijas, mums uz kuģa notika partijas sapulce. Tās laikā mēs ar vecāko stūrmani pirmie nolikām partijas biedra kartes uz galda. Bet bija tāds bariņš krievu tautības cilvēku, viņi klusējot sapulci atstāja.

Kad mājupceļā piestājām Kopenhāgenā, uz Dzintarjūras ieradās amatpersona no PSRS pārstāvniecības un jautāja, cik uz kuģa esot komunisti. Atbildēju, ka nezinu, uz ko saņēmu pārmetumu, ka kapteinim to vajadzētu zināt. Savukārt komisāra norādījumus, kurš arī tolaik atradās uz Dzintarjūras, apkalpe vairs neņēma vērā.

Kad vēl stāvējām noenkurojušies pie Īrijas krasta, kādu vakaru sanāca šāds gadījums. Tur, kur bija mana kajīte, bija izklāti grīdas celiņi, un bija noteikts, lai komanda tur nestaigā. Mums kuģis bija labā kārtība un tīrs. Pat kad uz kuģa kāpa aģents vai kuģa apgādnieki, tie koridorā novilka apavus. Tovakar es dzirdu, ka vēlu vakarā kāds staigā. Izrādās, komisārs nāk un saka, ka traps nevarot būt nolaists – varot uzkāpt kāds spiegs uz kuģa. Es viņam savukārt norādīju, ka ar tādiem jautājumiem jāvēršas pie stūrmaņa. Taču komisārs atklāja, ka viņu vairs neviens neņem vērā. Kolīdz iebraucām ostā, viņš savāca savu čemodāniņu un prom bija.

Kad atgriezāmies Ventspils ostā, Dzintarjūra kļuva par pirmo kuģi Ventspilī, uz kura oficiāli tika pacelts Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Ja nemaldos, karogu mums sagādāja toreizējais zvejas ostas kapteinis Guntis Tīrmanis. Uz karoga pacelšanu, ko organizēja Sarkanā bāka ar tās priekšsēdētāju Arvīdu Buku priekšgalā, bija sapulcējušies vairāki desmiti cilvēku. Četri matroži, katrs aiz sava stūra turēdami karogu, uznesa to pa trapu un uzvilka mastā. Pasākumam svētību deva mācītāja no Kanādas.»

Laikā, kad pasludināja Latvijas neatkarību, Armands Andersons atradās pie Buenosairesas. Viņš atceras, ka vēl pirms tam, kad atradušies pie Kanāriju salām, braukājušas amatpersonas un aģitējušas par palikšanu Padomju Savienībā.

«Kad šī ziņa nonāca līdz mūsu ausīm, uzvilkām Latvijas karogu, paēdām mazliet svinīgākas vakariņas. Jāsaka, briesmīgi jau nu skraidīja apkārt tās pilnvarotās personas puča laikā un brīdināja neiet krastā, bet, kad pučs beidzās, bija jau mierīgāk. Taču, kur mēs sarkanbaltsarkano karogu dabūjām tolaik uz kuģa, gan vairs neatceros. Laikam kāds zināja, kāds bija aktīvāks un drosmīgāks, tādēļ arī karogs bija pie rokas.

Tajā laikā jau nacionālais noskaņojums sita augstu vilni. Atceros, arī Ventspilī tirgū tirgojās ar Latvijas karodziņiem. Pārdzīvojums jau tolaik tas bija. Uz mājām nevarēja piezvanīt. Puča laikā visi sputņiki bija nobloķēti – mēs caur Kubu, caur Stokholmu mēģinājām zvanīt. Bet brīdī, kad pučs beidzās, jau varēja zvanīt, pārliecināties, ka mājās viss kārtībā.»  

Lasi vēl

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: