Laiks starp Ziemassvētkiem un marta beigām bija diezgan ārprātīgs

Vispirms atgriezīsimies aptuveni gadu senā vēsturē un brīdī, kad tev pēc daudziem gadiem trenera asistenta amatā tika piedāvāts kļūt par galveno. Cik ilgas bija pārdomas, pirms priekšlikums tika pieņemts?

– Tur jau nebija daudz ko domāt – ies un darīs! Tā bilde kādā brīdī gan bija tāda, ka kluba varēja vairs arī nebūt, kas godīgi arī tika pateikts brīdī, kad nācās atvadīties no komandas cilvēkiem. Protams, tajā brīdī kluba vadībai galvenais bija kaut ko vispār saglabāt, un labi, ka beigās sanāca tas labākais scenārijs. Sākt gan sākās gandrīz no nulles, bet jāsaka paldies cilvēkiem, kas to paveica un saglabāja klubu tādā līmenī, kāds nu tas pagājušajā sezonā bija.

Klubs tika saglabāts, bet kādas bija iespējas ar sastāva komplektēšanu? Cik liela skaidrība bija par budžetu un to, ko var atļauties?

– Kādu laiku nācās iepauzēt, jo skaidrības sākumā īsti nebija. Pirmo uzrunājām Māri Gulbi, kurš komandā tomēr pavadījis ilgu laiku un ir gandrīz vai kā vietējais. Viņš bija gatavs turpināt spēlēt, tad ap viņu arī sākām veidot sastāvu. Tajā bija arī diezgan liels skaits mūsu jauno basketbolistu, pievienojās vēl kāds, un pamazām tas mugurkauliņš veidojās. Diezgan laicīgi parakstījām Krisu Kofiju, jo bija skaidrs, ka viņš var mums palīdzēt vairākās pozīcijās, ko sezonas laikā arī parādīja. Ieradās viņš tomēr krietni pazaļš. Pēc sezonas viņam teicu: «Te tu ieradies kā bērniņš, bet prom jau dosies diezgan vīrišķīgs.»

Bet bija arī tāda iespēja, ka būs jāspēlē ar pavisam gados jaunu sastāvu?
– Bija, bija. Kādu laiku domājām, ka būs tāds nosacīti Ventspils Augstskolas sastāvs ar vienu vai diviem leģionāriem, tomēr pēc Kofija ierašanās sastāvs sāka veidoties citādāk.

Kā komandā uzradās Kamerons Randlss? Viņš tajā laikā uzturējās Latvijā?
– Jā, viņš bija Latvijā, bet pirms viņa izskatījām vēl vairākas kandidatūras, taču nebija skaidrs ar iespējām ceļot, ar sēdēšanu karantīnā. Varbūt vēl kāds varēja ierasties, bet visas šīs lietas traucēja, jo tās tomēr bija divas, trīs nedēļas, kurās neko nevarēja darīt. Tāpēc nolēmām ņemt to, kurš jau ir Latvijā. Sezonas pirmajā pusē iemeslu kaut ko daudz pārmest nebija, jo Randlss aizvadīja daudz labu spēļu.

Runā, ka Randlsu gribēja jau agrāk atlaist, bet tad viņam sanāca spēlē iemest 40 punktus un lēmums tika mainīts. Tā bija?

– Bija tā, ka gribējās uzlabot ārējās līnijas sniegumu, tāpēc arī uzaicinājām Edgaru Lasenbergu. Sezonas sākums Randlsam bija labs, taču tad sekoja trauma un pēc tās daudz kas vairs nesanāca, līdz dabūja no komandas aiziet.

Sezonas pirmajā spēlē ar pēdējo metienu izdevās pieveikt Liepāju, pēc tam uzvara Ogrē, gandrīz izdevās nošokēt VEF – vai tev pašam nebija pārsteigums, ka gandrīz no jauna uzbūvēta komanda sezonu sāk tik veiksmīgi?

– Godīgi sakot – nē. Pirmkārt, lielākajai daļai spēlētāju bija ielikta ļoti laba fiziskā bāze, ko sezonas sākumā arī varēja redzēt. Otrkārt, neskatoties uz to, kā viss izskatījās jūnija sākumā, uz sezonas sākumu izveidojās, manā skatījumā, solīds sastāvs. Ķīmija bija laba, un viss aizgāja. Bija gan arī tā, ka nāca klāt un jautāja: «Nu, kad tad jūs sāksiet zaudēt?» Tas uzsita tādu spītu. Arī džekiem tas nebija patīkami, jo tie tomēr nav spēlētāji, kas neko nevar. Tāpēc man tas veiksmīgais sezonas sākums tiešām nebija pārsteigums.

Kas notika sezonas gaitā? Jums pielāgojās, tā fiziskā bāze kaut kur pazuda vai bija kāds cits iemesls, ka pazuda arī spēle?

– Laiks no Ziemassvētkiem līdz marta gandrīz beigām bija diezgan ārprātīgs. Ar šī brīža acīm skatoties, teiktu, ka daudzas lietas būtu darījis citādāk. Mēs bijām labā formā, bet iekritām tādā bedrē... Nevarēju iedomāties, ka, sezonā ilgāku laiku netrenējoties, var tā zaudēt asumu kustībās, domās. It kā visi var paskriet, bet pārējais izskatījās drausmīgi.

To varēja just arī Latvijas–Igaunijas līgas ceturtdaļfinālā, kad pirmajā puslaikā nesanāca vispār nekas.

– Tad jau mēs no savām problēmām līdām ārā. Būtu iekrituši vēl daži metieni, un kas zina, kā tur vēl viss beigtos. Taču kopumā tā arī bija situāciju, no kuras varēja kaut ko mācīties. Kaut vai tā pati došanās uz, kā tagad saka, burbuli. Man tas šķiet normāli, ka spēles dienā ierodies kādu brīdi agrāk, bet kādam arī izdevās sameklēt problēmas – gulta par cietu, ne tādas durvis, ne tāda aura un kas tik vēl ne. Laikam jau biežāk vajadzīga arī tāda pieredze, bet šajā sezonā tādu iespēju faktiski nebija.

Droši vien bija smagi, ka visu sezonu jāspēlē ar vienām un tā pašām piecām komandām?

– Sezonas sākumā jau bija baigi foršie plāni par Latvijas kausu, plāni nosūtīt jaunos spēlētājs uz Ventspils Augstskolu, lai viņi varētu uzspēlēt un saglabātos labs ritms, bet sākumā pazuda viens, pēc tam otrs. Bija jau cerības, ka kaut kas mainīsies, taču tā nenotika un galu galā sanāca mazliet par maz spēļu.

Pieminēji jaunos spēlētājus, kas sezonas sākumā spēlēja diezgan daudz, bet pamazām arvien vairāk laika pavadīja uz soliņa. Kāpēc tā notika?

– Iemesli bija dažādi. Piemēram, Ralfs Lācis ap jauno gadu aizgāja kovida karantīnā, bet atgriezties ierindā tā īsti vairs nesanāca. Līdzīgi ar Ričardu Vitoļski. Toties Reinis Krūmiņš sezonas beigās jau tika pie ilgāka spēles laika un ar viņa sniegumu es varēja būt apmierināts. Jāņem vērā, ka sezonas sākumā bija viena situāciju, bet pēc tam daudz kas mainījās. Notraumējās Gulbis, notraumējās Ausējs, bet tad vēl sekoja piecu nedēļu pauze bez treniņiem, bez spēlēm. Ir spēlētāju loks, kuri pēc tādas pauzes noteikti jāiespēlē, kuriem jāsajūt savs ritms, bet ar minūtēm 15 laukumā ritmu noķert ir grūti. Tad tā rotācija arī paliek īsāka un jaunie biežāk paliek malā, lai ieskrieties dabū kodols.

Bija iespējas neatlaist Randlsu? Pēc šī lēmuma izskanēja daudz pārmetumu, ka pirms izslēgšanas spēlēm ar tik īsu soliņu pieredzējis spēlētājs jāatlaiž nebija.

– Domāju, viņš pats ir pietiekoši gudrs cilvēks, lai novērtētu to situāciju, kāda bija izveidojusies. Tur pat nebija runas par to, ka tā bija jārīkojas komandas interesēs. Bija viena lieta, ko mēs nevarējām akceptēt. Var jau daudz runāt, kā būtu bijis, ja tā nenotiktu, bet arī viņam pašam vajadzētu būtu skaidram, ka mums tā bija jārīkojas situācijā, kuru pats spēlētājs arī bija radījis. Cita varianta nebija.

Pusfinālā ar Ogri četri smagi mači, faktiski visu liktenis izšķīrās galotnē, bet lielāko daļu uzvarēja Ventspils. Kas bija noteicošais šajās spēlēs – raksturs, veiksme, varbūt tā pati fiziskā bāze? Visi šie mači izvērsās par pamatīgām drāmām.

– Mums jau tā bija visu sezonu, pie tā jau bija pierasts. Cik no regulārās sezonas spēlēm bija tādas, kuru liktenis bija izlemts jau laicīgi? Ar mums labvēlīgām sekām, laikam, trīs, ar nelabvēlīgām arī nebija daudz. Jā, noteikti galvenais bija džeku raksturs, diez vai jāmeklē citi iemesli. Var jau būt, ka mums kaut kad kaut kas nesanāca, bet nevaru pārmest, ka kāds necīnījās. Var jau būt, ka no malas izskatījās citādāk, bet kaut kādām neveiksmēm bija arī objektīvi iemesli, kas zināmi tikai komandai. Starp citu, būtu interesanti paskatīties, kā spēles risinātos, ja būtu skatītāji.

Sezonu kopumā laikam jau var nosaukt par veiksmīgu, lai gan treneri vienmēr uzskatīs, ka varēja nospēlēt labāk.

– Protams, vienmēr var labāk. Gribējās solīti tālāk tikt Latvijas–Igaunijas līgas Final 6, nu, un būtu baigi labi, ja sezonas griezumā būt izdevies aizķert arī VEF. Es nerunāju par finālu, bet sezonas griezumā. Finālā tomēr netikām līdzi VEF ātrumam, lai arī kā centāmies.

Kāda tā bija pašam? Debijas sezona galvenā trenera amatā sanāca laikā, kas klubam nebija tas vienkāršākais?

– Nekad agrāk nebiju tik daudz gulējis, kā pēc sezonas beigām. Vai tiešām tā notiek pēc katras sezonas? (Smejas.) Nu jau kādu laiku ir labi, bet uzreiz pēc sezonas ļoti nāca miegs un bija liels slinkums kaut ko darīt. Maksimāli – varēju saņemties nopļaut zāli.

Ja būtu tāda iespēja kaut kā pastiprināt sastāvu, kas tas būtu? Kādu spēlētāju sezonas beigās visvairāk pietrūka?

– Nezinu, es negribu saukt kādu pozīciju, vienkārši mums vajadzēja atpakaļ to veiksmi, kāda bija sezonas sākumā. Katra veiksme jānopelna, bet sezonas otrajā pusē mums brīžiem lidoja garām tādi metieni... Sastāva ziņā jau vienmēr var visu ko izdomāt, ka vajag to un to, un vēl to, bet galvenais jau ir, kāda spēle tiek rādīta. Tas sniegums, ko rādījām pusfinālā, mani ļoti apmierināja, tur nebija, ko pārmest – gāja, cīnījās. Nekad jau nevari zināt, kā tas, ka nāk klāt kāds spēlētājs, ietekmēs pārējos. Tā ka es negribētu teikt, ka mums vēl kādu vajadzēja klāt. Varbūt man pašam ātrāk vajadzēja izvērtēt situāciju, kāda radās aprīlī, jo patiesībā to spēļu Latvijas–Igaunijas līgā pietrūka. Ja mēs būtu tikuši tālāk, ja būtu vēl divas spēles, sniegums turpinājumā būtu daudz sabalansētāks. Iespējams, tās divas neizspēlētās spēles bija ļoti svarīgas. No otras puses, šajā pauzē varējām izdarīt lietas, kurām līdz tam īsti nepietika laika. Ar komandu labi pastrādāja fiziskās sagatavotības treneris Edgars Seredjuks, un var jau būt, ka tas pusfinālā ļāva kādā brīdī nospēlēt agresīvāk.

Tu esi bijis asistents daudziem galvenajiem treneriem. Vai ir kāds, no kura esi mācījies visvairāk?

– Domāju, ieguvis es esmu no visiem, bet tas kopā pavadītais laiks summējas, tāpēc nevaru nosaukt vienu, no kura būtu paņēmis visvairāk. Arī no šīs sezonas esmu ieguvis mācību un izdarījis secinājumus, tagad būs interesanti, kā manus secinājumus uzņems citi.

Kad sāksies kaut kāda kustība, domājot par jauno sezonu?
– Tāda kustība notiek visu laiku. Vispirms galvenais ir saprast par latviešu spēlētāju pieejamību savienojumā ar mūsu iespējām, pēc tam arī jauno basketbolistu ambīcijas un vēlmes. Tagad jāsaliek galvenie akcenti, kas, domājams, jāizdara līdz Jāņiem. Ja teicu, ka pirms tam negulēju sezonas dēļ, tad tagad daudz laika paņem spēlētāju pētīšana.

Šobrīd jūtams, ka situācija klubā kopumā ir stabilāka, nekā tā bija pirms gada?

– Es teikšu tā – šobrīd jā. Lai arī kā bija pirms gada, sezona jau mums sanāca laba. Jā, jau runājām, ka vienmēr var labāk, bet kopumā viss bija labi.