Nūjojot rodas ļoti labas domas

Kļūšana par nūjotāju risinājās pavisam dabiskā ceļā, bet ar nelielu stimulēšanu no malas īstajā brīdī: «Vispirms nūjot sāka mana krustmāte Piltenē, un es, laiku pa laikam satiekoties, varēju novērot, ka viņa kļūst arvien jaunāka. Pēc tam nūjot sāka mana sieva, svētdienas rītos uz stundām četrām ar draudzenēm pazūdot jūras krastā vai mežā. Tad sāka nūjot arī mana māte un tēvs. Tā jau biju nūjotāju ielenkts, taču man, kas pirms tam pats tā visai nopietni ir sportojis, nūjošana joprojām likās nedaudz smieklīga. Priekš kam nūjot, ja ir tik daudz citas brīnišķīgas lietas, ko darīt?»

Tā Ralfs domāja līdz brīdim, kad sieva dzimšanas dienā viņam uzdāvināja nūjas. Sak, ir vai nav smieklīgi, bet vismaz pamēģini! Tas arī nekavējoties tika darīts, dodoties uz Užavas mežiem ar domu nosoļot vismaz kilometrus trīs.

«Tā kā man pieredze kā sēņotājam bija ļoti liela, spriedu, kas tad tur tāds var būt – pasoļot pa mežu ar nūjām. Pārsteidza, ka pirms nūjošanas jāiesildās, ar ko patiesībā neesmu ticis galā joprojām, lai gan parasti pirms distances izstaipos. Pati nūjošana bija visai briesmīga, jo negāju ne pa takām, ne ceļu, bet sajūtas pēc tam mani pārsteidza. Nebiju domājis, ka šajā nodarbē var rasties pietiekoši liela slodze, lai tu pēc tam justos tiešām labi. Tā bija mana pirmā pieredze nūjošanā, un stundas laikā pilnībā tika mainīts mans priekšstats par to. Tā, izrādās, ir tāda štellīte, kas var tev dod gan fizisku, gan estētisku baudījumu.»

Tieši trāpījusies silta ziema, kuras laikā nūjošanu pārtraukt nevajadzēja, kas, protams, entuziasmu tikai palielināja.

Pleinics atzīst, ka viņam nepatīk nūjot pa asfaltētiem celiņiem vai ļoti līdzenām vietām, tāpēc vislabprātāk izvēlas piepilsētas mežu, kur var izveidot maršrutus, kas atšķiras gan garuma, gan smaguma ziņā. «Man vajadzīgs mainīgs reljefs, jo ir garlaicīgi iet taisnu gabalu. Tāpat man nepatīk iet uz vienu pusi un pēc tam pa to pašu ceļu arī atpakaļ. Tāpēc mežs ir vislabākā vieta. Atkarībā no tā, kā es jūtos, varu izvēlēties smagāku vai mazāk smagu trasi, bet nūjot es parasti cenšos 45–50 minūtes,» Ralfs stāsta par saviem nūjošanas ieradumiem.

Nedēļā viņš noteikti nūjo 2–3 reizes, visbiežāk pēcpusdienās un vakaros, bet retu reizi arī no rīta. Starp citu, nūjas ņemtas līdzi arī kādos izbraukumos vai komandējumos, ja zināms, ka tuvumā ir mežs, kur varēs izstaigāties. Mežā viņš nekad nedodoties viens – nūjojot vai nu kopā ar sievu, vai Mp3 atskaņotāju.

Starp citu, sportojot piepilsētas mežā, ātri atklāts, ka tajā valda visai pamatīga dzīvība. Netrūkst nedz skrējēju, nedz velobraucēju, trāpās arī pa kādam orientieristam un sēņotājam. Diemžēl regulāri trāpās arī pa kādai mēslu čupai... «Protams, tos mēslus jau te nenes sportisti, bet varbūt ir jēga padomāt par kādu kopīgu talku? Piemēram, kad ir Latvijas lielā sakopšana,» spriež Ralfs.

Pleinicu ģimene kopā veikusi arī kādu īpašu nūjojumu, jo 15. gadu kāzu jubilejā šajā jūnijā apsoļots Būšnieku ezers: «Tā ir arī lielākā veiktā distance, taču runa šeit pat nav par to, cik liels gabals noiets. Tas ir tāds pierādījums tam, ko tu vari paveikt, ja tev ir kāds hobijs. Lai gan nūjošanu es pat nesauktu par hobiju, tā ir dzīves nepieciešamība, jo fiziskās aktivitātes ir vajadzīgas katram. Piemēram, ja kaut kādu iemeslu dēļ nākas izlaist nūjošanu, noteikti aizeju uz baseinu. Ir vairākas vietas, kurās prātā nāk labas domas, un arī nūjojot var ļoti labi padomāt.»

Ralfs vēl briest savam pirmajām Nūjošanas festivālam, bet ir pārliecināts, ka ar šādu pasākumu palīdzību šis sportošanas veids noteikti iegūst arvien jaunus entuziastus. Kas zina, varbūt nūjošanu gaida patiešām liela nākotne: «Agrāk uzskatīju, ka tā ir tikai vecu cilvēku izklaide, bet tagad saprotu, ka tā nepavisam nav. Vispār, kāpēc nūjošana nevarētu kļūt par olimpisko sporta veidu? Ir taču soļošana un skriešana, tad varbūt var būt arī slēpošana un nūjošana?»