Viena no Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas asins sagatavošanas nodaļas ilggadīgākajām donorēm ir Maija Dzirniece. Rupji rēķinot, iznāk, ka sešpadsmit gados nodots kādi trīs četri spaiņi asiņu.

Žēl, ka neviens nevar pateikt, cik cilvēkiem no tām gatavotie preparāti ir palīdzējuši atgūt veselību un palikt dzīviem. Maija par to nedomā. Viņas prioritāte ir ģimene, un varbūt tāpēc saruna aizvirzās uz katrai sievietei pierastām lietām. Tomēr arī uz tām Maijai ir savs skatījums.

Kas tevi mudina būt par donoru?

– Doma, ka palīdzu kādam cilvēkam nelaimē. Ja vajadzēs man vai kādam no maniem tuviniekiem, palīdzēs kāds cits. Pirms tam, strādājot slimnīcā, redzēju, cik bieži vajadzīgi asins preparāti. Kādreiz, ap 70–80. gadu miju, mammu ar bērnu nelaida ārā no slimnīcas, iekams tēvs nebija nodevis asinis.

Visu interviju lasiet rītdienas laikrakstā "Ventas Balss"!

Lasi vēl

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: