Pārdomas par Jāni kristītāju un Līgo dienu

Savās pārdomās dalās Augsburgas ticības apliecības luterāņu draudzes mācītājs Jānis Gaisiņš.

Viņš bija pats pirmais, kas, Svētā Gara mudināts, atpazīst Jēzu Kristu jeb Mesiju – Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku (Jāņa ev. 1:29) – mūsu Kungu un Pestītāju, Dieva Dēlu (Jāņa ev. 1:34), patiesu Dievu un patiesu cilvēku, caur kura dievišķi glābjošo upuri – krusta nāvi un Augšāmcelšanos – cilvēkus mīlošais Dievs ticīgiem dāvā mūžīgu dzīvi kopā ar Viņu.

Par Jāni jau astoņus gadsimtus iepriekš vēstījis pravietis Jesaja, apliecinot Dieva veidotās vēstures notikumu savstarpējo harmoniju. Viņš, pazemīgs goda vīrs, moceklis, vairāk kā neviens cits iemieso sevī mūsu priekšstatus par svētu, Dievam sevi veltījušu cilvēku, jo Jānis Kristītājs ir vecās Derības būtības un uzdevuma iemiesojums.

Tomēr vecā Derība pati par sevi – ar saviem likuma sludinātājiem un praviešiem, bez tās piepildījuma Jēzus Kristus atnākšanā – dziļākajā būtībā nav nekas īpašs, tā nav pašpietiekama Dieva atklāsme. Ko mums dod vecā Derība, jo, paliekot tajā, mēs joprojām paliekam ar savu pārkāpumu un vainu nastu, nespējīgi piepildīt svētā Dieva likumu?

Vecā Derība ir ticību stiprinoša atskatīšanās uz Dieva pestīšanas vēsturi un Dieva brīnumaino palīdzību saviem ļaudīm, bet Dieva dāvātais Glābējs mums ir vienīgi Kristus.

Pastāv zināma nesaderība starp askētisko tuksnesī dzīvojošu Dieva vīru Jāni un jautru Līgo vakara un Jāņu dienas svinēšanu. Tāpēc bieži tiek uzdots jautājums – vai šie nav pagāniski svētki?

Uz to jāatbild šādi – lai gan tie satur elementus no daudzu tautu sen zudušas kopīgas pagātnes, tie zaudējuši maģisku un kultisku iedabu. Mūsu zemes kristieši šos svētkus ir svinējuši daudzus gadsimtus. Līgo dziesmu dziedāšana, ugunskuru dedzināšana, vainagu nēsāšana, alus dzeršana un siera ēšana nav elkdievība, kas varētu apgrūtināt labticīgu kristiešu sirdsapziņas.

Un par veltīgiem būtu jāuzlūko centieni pa jaunam piepildīt Līgo vakaru un Jāņus ar maģisku saturu – objektīvi šāda prakse ir ne pārāk seni izdomājumi, ar nepamatotām pretenzijām uz tautiskumu. Tāpēc mans ieteikums būtu svinēt šos svētkus saskaņā ar tautā jau pieņemtām tradīcijām, nepiepildīt tos ar māņticību vai aizraušanos ar zaļo pūķi un papardes ziedu meklēšanu.

Kā kristieši svin šos svētkus? Te norma ir evaņģēliska brīvība. Kristieši piedalās dievkalpojumā vai īpašos kopīgu lūgšanu pasākumos, tāpat kristieši tos svin ģimenes un draugu lokā.